Ne vienmēr jādod padomi, ir vērts ieklausīties «makšķernieku stāstos», kas atbilst patiesībai.
Neliels piedzīvojums Mūsas upes krastos lika pasmaidīt ne tikai man, bet arī copes kompanjoniem. Ne vienmēr ir jādod padomi makšķerēšanā, bet vērts arī ieklausīties vai palasīt tā saucamos «makšķernieku stāstus», sevišķi situācijās, kas atbilst pilnīgai patiesībai.Šā gada pavasarī pabijām Mūsas krastos, kādā vietā, kur parasti ķeras smuka rauda, gadās pa brekšukam un vimbai. Atklāti sakot, tur bijām tikai otro reizi, bet tomēr vieta likās iepazīta. Ērti iekārtojušies, kaut arī nekāds patīkamais laiks mūs nelutināja, jau no pieciem rītā sākām darboties. Atradām nelielus līčus, izmērījām dziļumu, sagatavojām un iebarojām barību. Akcents, protams, uz breksi, raudu un vimbu. Aptuveni četras piecas stundas pamakšķerējuši un lomā ieguvuši ap pieciem kilogramiem uz trim copmaņiem, jutāmies mazliet vīlušies, bet cope ir cope un zivīm nepavēlēsi. Iegrilējām pavasara sezonas iesākumam marinēto gaļu un lēnām baudījām ne pārāk silto, bet kluso un mierīgo dienu. Ko gan vairāk vajag? Puika uzstāda latiņu….Mieru iztraucēja kāds vietējais puika, kas, nonācis no kalna kores, vienkārši pajautāja: «Nu kā, onkuļi, copējas?» Teicu, ka ne visai, bet šis tas jau ir. Apskatījis mūsu lomu, viņš palika tāds mazliet saīdzis un novilka: «Tik švaki? Nevar būt!» Uzmanīgi nopētījis upi, jaunais censonis bija prom. Mēs tā īsti nesapratām viņa pēdējo «uzrunu», tāpēc likāmies mierā un turpinājām ik pa brīdim vilkt itin pieklājīgas raudas. Taču nepagāja ne stunda, kad puika atkal bija klāt. Ekipējums bija piesiets pie velosipēda rāmja. Noguldījis savu minamo spēkratu pērnajā zālienā, viņš uzmanīgi nopētīja upi. Ar lielu ziņkārību sāku skatīties, ko puika dara. Abi mani kompanjoni gan nebeidza klusiņām smiet. Pilnīgi nekontrolējami viņu teksti kļuva tad, kad vietējais puika noņēma no velosipēda rāmja savu makšķeri. Tuvāk aiz pieklājības, bet drīzāk jau patmīlības negājām, taču ievērojām, ka makšķerkāts sastāvēja no diviem auklas caurlaides riņķiem, septiņdesmito gadu «Ņevas» spoles un pamatauklas galā bija barotava ar vismaz 300 gramu smagu svina kluci. Teikšu atklāti, diezgan amizanti. Taču man nez kāpēc zviedziens nemaz nenāca. Puika ļoti rūpīgi sāka vērot upi. Vidū ūdens bija pietiekami straujš. Gan viņā, gan šajā krastā netrūka interesantu līču. Platums šajā vietā – ap 70 metru. Ne daudz, ne maz. Iejaucis barību (kā pēc tam noskaidroju, domātu līņiem), iespiedis to barotavā un pavadiņas āķa galā uzspraudis kārtīgu nakteni, puika iemeta ēsmu tieši upes vidū. Protams, milzīgais svina klucis savu darbu padarīja un ēsma palika uz vietas. Pamazām pieklusa arī manu copes biedru balsis, un patiesībā par blakus esošo kompanjonu jau aizmirsām. Atcerējāmies pēc aptuveni 20 minūtēm, kad izdzirdējām «Ņevas» spoles tarkšķus un redzējām puikas lēcienus pie makšķeres. Sekoja piecirtiens, un sākās «kaut kā» vilkšana. Pēc makšķerkāta pateikt neko nebija iespējams, jo kāts, ja bija saliecies, tad tikai mūsu iedomās. Nepagāja ne minūte, kad no ūdens krastā burtiski izlidoja ap diviem kilogramiem smags līnis. Atklāti sakot, biju nedaudz šokēts. Upes vidus, pavasaris, auksts ūdens, straume un līnis… Domājiet, ko gribat.Vēsā mierā puika izkabināja no āķa līni, iedeva, kā pēc noteikumiem prasīts, tam pa pieri un ieslidināja maisiņā. Ielika barotavā barību, uzlika uz āķa nakteni un iemeta ēsmu straumē upes vidū. Pagāja aptuveni 10 minūtes, tad šo copi redzēju arī es. Strupais «grābekļa» kāts tā dīvaini raustījās, puika pielēca klāt, piecirta – un vēl viens līnis pērnajā zālē…Ja man būtu līdzi videokamera, tad es labprāt nofilmētu un vienā otrā portālā parādītu savu copes kompanjonu sejas izteiksmes. Varbūt iegūtu kādu balvu.Četru stundu laikā vietējais puisis izvilka sešus līņus, vienu breksi un četras vimbas. Mēs, ātri pārkvalificējušies, tikām pie pārīša vimbu un viena līņa. Tā, lūk!Kur tā dzīves mācībaPasaules un Eiropas, kā arī dažādu prestižu klubu kausu izcīņās bieži vien galvenais nav meistarība, bet gan ūdenskrātuves izzināšana. Kā to var panākt? Ļoti vienkārši. Apzini vietējos makšķerniekus. Piemēram, itāļi, kas ražo «Colmic» produkciju un ir vieni no elites spices pasaules komandām, pirms atbildīgiem startiem veic lielu darbu, lai iepazītu nākamo sacensību vietu. Mums Latvijā nav jābūt «gaļeniekiem», bet iepazīties ar vietējiem makšķerniekiem vienmēr ir ļoti ieteicams. Mūsu gadījumā puika pēc četru stundu copes uzkāpa uz sava riteņa, ar roku norādīja uz vietu, attālumu upē un tikai noteica: «Tur, onkuļi, ir bedre.» Tātad viņam pat prātā nenāca tāda doma, ka mēs varētu šo bedri iegaumēt un pēc tam regulāri apmakšķerēt. Noteikti, ka viņam šādas vietas ir vēl vairākas. Manuprāt, te ir būtisks iemesls pārdomām par to, cik gan vari būt labi ekipēts, bet kā tev var «ielikt» cilvēkbērns, kas pārzina vietējās upes «satiksmi». Man šī mācība ļoti patika, kaut gan nesaskāros ar to pirmo reizi.Tiekamies «Copes lietu» ekspertos, jautājiet, atbildēšu. Ja kavējos ar atbildēm, atvainojiet, bet esmu noteikti copē! Lai jums ne asakas!
