Šajā rudenī, pateicoties neierasti siltajam laikam, dārzkopji vēl ļaujas stādīšanas priekam, kopj apkārtni un ieziemo sala bijīgākos augus.
Šajā rudenī, pateicoties neierasti siltajam laikam, dārzkopji vēl ļaujas stādīšanas priekam, kopj apkārtni un ieziemo sala bijīgākos augus. “Ziņas” pagājušajā nedēļā viesojās kokaudzētavā “Ozoli” Jaunsvirlaukas pagastā, kur saimnieko Indulis un Benita Branaburgi.
1991. gadā ierīkotās kokaudzētavas gandrīz septiņos hektāros izveidotais dendrārijs (krūmu un koku kolekcija āra apstākļos) ar vairāk nekā 500 nosaukumu augiem nu veido skatu saistošu parku, kur katram atbraucējam radīta iespēja stādu audzētavā aplūkot, kā augi veiksmīgāk grupējami, cik lieli tie izaug noteiktā laika posmā, vai tos ietekmē laikapstākļi (saules apdegumi, sals, bezlietus periods u.c.).
Tā kā I.Branaburga stādaudzētavas lielāko platību aizņem dendrārijs, līdz šim bijusi liegta iespēja pretendēt uz nacionālajiem vai ES atbalsta maksājumiem, jo kolekcijas augu dārzs nav ražojoša platība. Šogad saimnieks uzzinājis par iespēju no ES saņemt atbalstu “sīkzemniekiem” 1000 eiro apmērā neatkarīgi no tā, cik hektārus zemes apsaimnieko.
“Pirms desmit gadiem šeit bija pilnīgi “plika” pļava, neviena koka vai krūma. Viss izdarīts pašu spēkiem bez naudas līdzekļiem,” stāsta Indulis. Lai platību apkoptu, vasarā vismaz desmit reižu jāpļauj zāle. Kas to dara? “Pamatā es un meita Īrisa,” atbild “Ozolu” saimnieks. Taču viņa saimniecībā var palīdzēt tikai vasarās, jo mācās Madonas ģimnāzijā. Tomēr algot strādniekus pagaidām nav bijusi īpaša vajadzība.
Plašs augu sortiments
Stādu audzētava “Ozoli” piedāvā gan skujeņus, gan lapu kokus un krūmus, bet pēdējos gados arvien paplašinās ziemciešu kolekcija. No skuju kokaugiem visplašāk pārstāvētas dažādu šķirņu tūjas. Uzskaitot jaunumus un pēdējos gados ieviestus augus, saimnieks min piramidālus ozolus, kastaņas ar rozā ziediem, potētas augststumbra sēru gobas un gobas ar lodveida vainagu. “Mūsu lepnums ir daudzgadīgo puķu pavairošana, pēdējā gada laikā, pateicoties sievas Benitas uzņēmībai, šai jomai esam pievērsušies nopietnāk un nu kolekciju veido ap 800 nosaukumu ziemciešu, bet iegādāties var vairāk nekā 600 veidu puķes. Diez vai vēl kāda stādu audzētava tik lielu daudzgadīgo puķu klāstu spēj piedāvāt,” lepojas Indulis. Uz jautājumu, vai augus varētu piedāvāt arī vairumā, saimnieks atbild, ka dažādība ir liela, bet daudzums ierobežots – pa desmit divdesmit stādiem. “Tirgu orientējam uz individuālistiem, kam interesē nevis daudzums, bet dažādība. Nupat savairotas ziemcietīgas magnolijas, ko mūsu valstī grūti dabūt. Tad jau redzēs, kā stādi “ies”.”
Pieprasītākie – dzīvības koki
“Izveidojusies noteikta shēma, kurus augus savairot lielākā daudzumā, jo vieniem un tiem pašiem pieprasījums saglabājas ilgākā laika periodā,” uzsver kokaudzētavas īpašnieks.
Rādot uz vairākām kolonveida tūjām, Indulis stāsta, ka ieņēmumus varētu nodrošināt tikai ar to audzēšanu, jo pēc dzīvžoga materiāla pieprasījums nemazinās. Turklāt tūjas izmantošanas veida dēļ (dzīvžoga materiāls) parasti pērk vairumā. Grūtāk esot ar duglāziju tirgošanu. Vairāki skujeņi izauguši jau lielāki par cilvēku, un “Ozolos” šādas duglāzijas ar lokveida zariem var nopirkt par septiņiem astoņiem latiem. Pagaidām ļaudis vēl negribīgi pieņemot jaunumus apstādījumu augu sortimentā – tūjas šķirni ar dzeltenīgiem dzinumu galiem pieprasot daudz mazāk nekā tradicionālas krāsas un formas dzīvības kokus. “Jautāju apzaļumošanas firmu pārstāvjiem – kāpēc tā? Viņi atbildēja, ka latvieši savos dārzos grib stādīt augus, ko redz kaimiņa dārzā un, tā kā daudzi jaunstādus ieved no ārzemēm, kur pārsvarā audzē parastās un cērpamo šķirņu tūjas, lielākā daļa arī savos apstādījumos dēsta tradicionāli zaļas tūjas un citas šķirnes.”
Pašiem sava dabas taka
“Ozolu” saimnieki lepojas, ka viņu saimniecībā daudzi apmeklētāji gūst ne tikai gandarījumu par iegādātajiem augu dēstiem, bet arī kaut uz pāris stundām relaksējas sakoptajā vidē. Lielā koku un krūmu šķirņu klāsta pievilcību īpaši izceļ vietas reljefs – upes senleja veido ieplaku, un tradicionālajā Zemgales līdzenumā ik uz soļa skatītāja acīm ļauts ieraudzīt ko jaunu. “Tur, kur tie alkšņi, ir saimniecības robeža,” rāda Indulis. To veido ar kokiem pieaudzis meliorācijas grāvis. Paši izcirtuši krūmus, grāvim piecās vietās ik pa gabaliņam pārlikti koka tiltiņi, ar šķembām izklāti celiņi. Nogāzes apstādītas ar īrisiem un citiem mitrumu mīlošiem augiem. Īrisa vai Īrisas vārdā nosaukta arī dabas taka. “Vasaras sākumā te viss zied, pavasarī dzeltenās purenes kā dullas!” teic I.Branaburgs un iesaucas: “Re, lapsa aizskrēja!” Dažādi meža zvēri “Ozolus” apciemo itin bieži. Pēc ziemas un savstarpējiem cīniņiem stirnas, vēlēdamās atbrīvot ragus no vilnas, berzē tos pret kociņu stumbriem. “Tad gan līdz desmit kociņu atklājas apskādēta miza, bet kopumā dzīvnieki augiem lielu ļaunumu nenodara.”
Būs kūdras purvs dzērvenēm
Nupat kokaudzētavas teritorijā izrakta milzu bedre, kurā saimnieks iecerējis izveidot mākslīgu sfagnu kūdras purvu. “Tā ir zema vieta, kas pavasarī pārplūst. Tad kūdra samirks un palaistīt varbūt vajadzēs tikai īpaši sausās vasarās. Tas ir malds, ka dzērvenēm visu laiku jāmirkst ūdenī.” To Indulis jau pārbaudījis, jo viena dzērveņu dobe ierīkota paaugstinājumā pie mājas.
Nākampavasar pie “Ozolu” mājām pašu uzslietā mastā plīvos saimniecības karogs. Jau iegādāts audums, bet karoga darināšana atlikta garajiem ziemas vakariem. Pagaidām zināms, ka tajā noteikti simboliski jāatspoguļo kaut kas no saimniecības nosaukumā paustā koka. Tikpat nopietni un pamatīgi kā kokaudzētavas darbs.
