Sākums 8. novembra «Zemgales Ziņās».
Otra lielākā Austrijas pilsēta, Štīrijas federālās zemes galvaspilsēta Grāca, ir viena no ceļotāju visiecienītākajām vietām valstī, ja neskaita Alpu kalnus, kurp daudzi dodas baudīt ziemas priekus, un, protams, Vīni. Grāca ir ļoti populāra gan neatkārtojamā pils zvanu torņa, gan savas slavenās operas (tajā uzstājies arī Latvijas tenors Ingus Pētersons). Taču ir ļaudis, kuriem ar šo pilsētu saistās pavisam kas cits, proti, labas stažēšanās iespējas un zinību papildināšana jurisprudencē vai tiesu medicīnā. Grāca var lepoties ar milzu popularitāti guvušā kriminālistikas zinātnieka Hansa Grosa dibināto muzeju. Hanss Gross un viņa muzejsPirms iegājām muzejā, centāmies uzminēt, kas tur varētu būt eksponēts. Šausminošu noziegumu ieroči? Fotouzņēmumi ar netīkamiem skatiem no notikuma vietas? Notikuma vietā atrastie priekšmeti, kas vedina uz nozieguma atšķetināšanu? Austrijas slavenāko kriminālistikas zinātnieku portreti? Vēlāk atklājās, ka mūsu minējumi ir samērā precīzi. Taču, lai labāk izprastu muzeja ekspozīcijas jēgu un tās mērķtiecīgo izkārtojumu, vēlams nedaudz iepazīties ar kriminālistikas tēva un šīs universitātes pasniedzēja uzskatiem. Informācija iegūstama muzejā, turklāt vairākās valodās. Kaut arī pats ar izcilību bija beidzis Karla Francena universitātes Tiesību un sabiedrības zinātņu fakultāti un sarakstījis «Izmeklēšanas tiesneša rokasgrāmatu», kas augstu vērtēta visā pasaulē un tulkota daudzās valodās, H.Grosam Grācā iegūt mācībspēka amatu un realizēt savu ieceri par muzeja atvēršanu topošajiem juristiem, tiesu medicīnas ekspertiem, tiesnešiem un citiem ar kriminālistiku saistītiem darbiniekiem izdevās vien pēc 18 gadiem! Ilgus gadus Karla Francena universitātes vadības un mācībspēku vidū valdīja uzskats, ka kriminālistikai kā specialitātei dibināt atsevišķu institūtu nav jēgas, jo tā ir jurisprudences palīgnozare bez tiesībām pretendēt uz augstāku statusu. Tikai 1912. gadā universitāte savu bijušo studentu, kurš pēc abitūrijas ilgus gadus strādāja par pasniedzēju Vācu universitātē Prāgā, aicināja atpakaļ.Ne šokēt, bet mācīt Viena no pirmajām stikla vitrīnām, kas redzama, ieejot muzejā, vēstī par baisu notikumu Grācā 19. gadsimtā. Atgadījums, kuram dots tēlains nosaukums «Uguns sātans», ir banāls, taču ar traģisku rezultātu: kāda bērnu aukle nelaimīgas mīlestības dēļ nolemj atriebties ģimenei, kas viņu pieņēmusi darbā, un kļūst par «uguns sātanu». Blakus vēl kāds cits atgadījums – māte, kurai traucē dzīvot pašas bērni, tos nogalina. Kriminālromānu rakstnieces farmaceites Agatas Kristi fantāzija šķiet gaužām nabadzīga, salīdzinot ar tiem stāstiem, kuru autore ir pati dzīve. Piesaista arī vitrīna ar nosaukumu «Bīstamā tautas medicīna», kas vēstī par nelegālo jeb kriminālabortu izdarīšanu, lietojot drogas, uzlējumus, tinktūras un tādējādi apdraudot pašas grūtnieces veselību un dzīvību. Savukārt ballistikas speciālistus piesaistītu nelielā ieroču kolekcija, kas muzeja vajadzībām savākta, šaujamieročus un nažus konfiscējot noziedzniekiem. H.Grosa mērķis nebija šokēt un biedēt, bet gan mācīt. Krietni lielāka ir kāda cita ekspozīcijas daļa, kam, tēlaini izsakoties, ir sakars ar mākslu. Tās ir gan viltotas naudaszīmes, kas perfekti izzīmētas (dažas pat ar vienkāršu grafīta zīmuli), gan viltoti dokumenti, gan spiedogi, gan arī krāpnieku speciāli iezīmētas spēļu kārtis. Atsevišķu, ne īpaši lielu eksponātu skaitu veido lietas, kas konfiscētas čigāniem. Tostarp ir pat ar viltus pareģošanu un zīlēšanu saistīti priekšmeti. H.Grosa kā kriminālista uzskats bija, ka visnozīmīgākie, lietā izšķirošākie un ar vislielāko ticamības pakāpi ir notikuma vietā atrastie lietiskie pierādījumi un dažādas pēdas, piemēram, asinis, kāds matiņš vai pirkstu nospiedumi, ko atstājis noziedznieks, nevis dzīvu liecinieku liecības. Cilvēks savās liecībās var kļūdīties, kaut ko svarīgu izmeklētājam aizmirst pastāstīt vai nozieguma izdarīšanas brīdī pārskatīties, taču atrasta lieta pieredzējuša kriminālista rokās runā pati par sevi, turklāt nekļūdīgi. Kriminālista portfelisViens no savdabīgākajiem muzeja eksponātiem ir vecmodīgs kriminālista portfelis, kas bija jānes līdzi, dodoties uz notikuma vietu. Šai portfelī ir gandrīz viss, kas vietas apskates laikā varētu noderēt: dažāda izmēra stikla trauciņi, pudelītes, auduma saites, pat medicīniskie instrumenti, ar ko vajadzības gadījumā «savākt» nozieguma pēdas. Kā mācībspēks H.Gross bija neapmierināts, ka topošie juristi tiek sagatavoti tikai ar mācību grāmatu un lekciju palīdzību. Viņš esot teicis – kas tas būs par juristu, kas studiju laikā ne reizes nav veicis smago nozieguma atklāšanas darbu un pat nav apskatījis nevienu notikuma vietu? Kā iespējams, ka jurists neatšķir īstas asinis no, piemēram, sarkanas tintes un nespēj raksturot, kādas pēdas tā atstāj, saskaroties ar dažādiem materiāliem (apģērbu, papīru, tapetēm, koku, akmeni u.c.)? Tas būtu tāpat kā topošajiem ārstiem stāstīt par slimībām un medikamentiem, to iedarbību uz slimu un veselu organismu, ne reizi neļaujot izmeklēt pacientu, kā arī nerādot cilvēka iekšējos orgānus. Šī pārliecība arī bija viens no iemesliem, kādēļ H.Gross tik neatlaidīgi vēlējās dibināt savu muzeju – pirmo visā pasaulē.
