5. martā pēc piecu gadu pārtraukuma iznāca braukt pa Lapskalna ielu no linu kombināta līdz garāžu kooperatīvam.
5. martā pēc piecu gadu pārtraukuma iznāca braukt pa Lapskalna ielu no linu kombināta līdz garāžu kooperatīvam. Ak, šausmas! To nevar saukt par ielu, bet gan par tankodromu. Viss tas pats kā pirms pieciem gadiem.
Šo bezceļa posmu izmanto daudzi simti autoīpašnieku, Jelgavas Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības darbinieki, mazdārziņu saimnieki. Katru dienu vairāki simti šoferu, murminot lamu vārdus, veic šo ap 300 metru garo ceļa posmu. Un tā daudzus gadus. Cik gan nervu tas prasījis un latu izmaksājis!
6. marta «Zemgales Ziņās» lasu, ka ŪKSU direktors Jānis Laizāns, iespējams, arī Dānijas viesus vedis uz savu uzņēmumu pa šo «ielu». Mēs gaidām daudzu miljonu palīdzību no ārzemēm, bet nespējam pāris reižu gadā noorganizēt greidera darbu uz dažām stundām, nemaz nerunājot par ceļa grantēšanu vai asfaltēšanu.
Garāžu kooperatīvos droši vien ir vēlēti priekšnieki, kas iekasē biedru naudas, sasauc sapulces. Vajadzētu kādus 100 latus gadā, lai jūsu tankodroms kļūtu līdzenāks – diena sāktos un beigtos bez lamu vārdiem.
Šis «ielas» posms ir kā mazs modelītis, kurā atspoguļojas mūsu pilsētas līdzšinējās pašvaldības, pilsētas uzņēmuma (ŪKSU) un privātā sektora nespēja sadarboties, koordinēties pat niecīga uzdevuma veikšanai. Kauns par šo slinkumu, neizdarību un nedomāšanu. Lasot deputātu kandidātu solījumus iecelt savu pilsētu saulītē, šķiet, ka lielais vairums no viņiem ir atrauti no zemes un lidinās mākoņos. Ja kāds apņemtos noorganizēt kaut vienas ielas salabošanu, veltot šim darbam dažas stundas gadā, tam būtu garantētas daudzas papildu balsis jeb krustiņi, un pa šo nolīdzināto ceļa gabaliņu viņš, iespējams, vieglāk varētu iesoļot pilsētas Domē.
Nu ko, gaidīsim līdz nākamajām vēlēšanām un solījumiem.
V.Vanags, pensionārs
