Svētdienas rīts atausa pelēks un lietains. Dažs izmeta asprātību: pati daba raud – tūlīt, tūlīt beigsies krāšņais karnevāls un iestāsies ikdiena.
Svētdienas rīts atausa pelēks un lietains. Dažs izmeta asprātību: pati daba raud – tūlīt, tūlīt beigsies krāšņais karnevāls un iestāsies ikdiena. Vakaros televizors atkal sparīgi pievērsīsies «Delmai», «Zelta zivtiņai», «Vanish», «Rexona» – tfu! tfu!, ka tik neiznāk slēptā reklāma! Ik stundu vairs nerādīs uzņēmīgo cilvēku Sarmīti ar divu pulciņu koncepciju, drošības un iespēju trubadūru Edmundu, rīcības cilvēku Andri, iejutīgo Aiju, kas ar savu unikālo pieredzi zina, ko nozīmē valsts. No ekrāna vairs neuzrunās enerģiskie cilvēki, kas ienāca politikā, jo viņu pacietības mērs bija pilns. Sirds vairs neiepukstēsies līdzi mīļajiem vārdiem: «Mēs ticam! Mums izdosies!» Bija, protams, arī citi kandidāti, bet lielākā daļa nevīžoja tautu uzrunāt tās robežstundā.
Bet ko cilvēki? Smejas: «Paldies x partijai, ka atnācis pavasaris un ka pēc vasaras iestāsies rudens!» Netic: «Tas taču uz mums neattiecas…» Pareizi, cienītie, uz jums attiecas vēlēšanu saraksti «Sakopsim savu durvju priekšu!», «Uzticies vienīgi mums!», «Mūsu partija – par mums pašiem» un vēl kādas četrpadsmit listes. Tāsvajadzēja gan pamanīt, jo tik vareni vēl nebija gājis: koncerti, teātra izrādes, loterijas, ziedi un maize vēlētājiem. Nebūsim liekuļi, tas bija patīkami. Es vienmēr esmu dusmojusies uz tiem, kas smējās par Zīgerista banāniem. Tie tika ļaudīm, kas tos nevarēja ne nopirkt, ne ēst pilnu vēderu, citādi jau nebūtu pēc tiem tā lauzušies. Tagad tāpat ne visi var nopirkt biļeti uz izrādi, ne katrai sievietei 8. martā tiek pasniegta puķīte, un bezmaksas transportā varēs iesēsties nezin kad.
Vēlēšanu dienā bildes un saraksti palikuši, bet citādi – klusums. Vienīgi Rencēnu pagastā pareizo biļetenu iemetējiem iemešana netika liegta arī pēc balsošanas. Bet kopumā rīcības cilvēkiem spēki, šķiet, bija galā. Viss – vēlētājus skaitīs pēc tam. Balsošanas dienā vairākos pagastos gan iedomājās apsveikt tos, kuri savu izvēli izdara pirmo reizi, bet pilsētā visus jaunos pilngadniekus nav iespējams ne saskaitīt, ne apsveikt. Lai nu pienāk laiks, kad pirmo reizi balsot nāks tie, kas dzimuši deviņdesmito gadu sākumā, tad tā lieta būs krietni pārskatāmāka!
Sākas jauno pašvaldību darbs. Bet ar lielāku vainas apziņu apveltītie var sākt gatavoties aizrādījumam: «Paši vien ievēlējāt!»
