Jānis un Māris Dūrēji par laika trūkumu nežēlojas, paspējot sevi apliecināt ne tikai uz skatuves.
Apritējis mēnesis, kopš Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Marka Tvena «Princis un ubaga zēns». Galīgo lēmumu, ka taps šāda izrāde, kur intrigas galvenais virzītājs ir abu titulvaroņu vizuālā līdzība, režisore Lūcija Ņefedova pieņēmusi, izmantojot pašas dabas un situācijas piespēlēto reto izdevību – «mums teātrī ir ļoti interesants un darboties gribošs aktieris Jānis Dūrējs, un es pēkšņi konstatēju, ka viņam ir dvīņubrālis, uz mata tāds pats kā viņš,» skaidroja režisore. Māris Dūrējs gan teātrī līdz tam nebija darbojies (plašākai pilsētas publikai viņš vairāk pazīstams kā FK «Jelgava» futbolists), bet, kā atceras L.Ņefedova, reiz atnācis ciemos pie brāļa, un līdzība bijusi tik liela, ka režisore abus sajaukusi.«Vaininiekiem» reizē ciemojoties «Ziņu» redakcijā, zināmas problēmas sākumā radās arī šo rindu autoram, bet, tā kā intervējamie sarunas laikā vietas (atšķirībā no skatuves vai futbola laukuma) nemainīja, ielāgot, kurš ir Jānis, kurš – Māris, izdevās itin drīz.Futbolbumbas bandiniekiNo brāļiem aktīvākais sarunas partneris, kā jau pienākas cilvēkam, kam ne tikai aizraušanās, bet arī izvēlētā profesija saistīta ar runāšanu, izrādās Jānis: «Bērnus parasti audzina līdzīgi, tomēr katram dzīves ceļš sanācis nedaudz atšķirīgs. Esam dzimuši un auguši Jelgavā un ar brāli ik dienu bijuši kopā līdz pat skolas izlaidumam. Ne tikai mājās – loģiski, ka abi gājām arī vienā bērnudārzā, pēc tam mācījāmies 3. pamatskolā un 1. ģimnāzijā. Arī šahu sākām spēlēt gandrīz vienlaicīgi – piecu gadu vecumā, Māris laikam nedaudz vēlāk.» (Šahs sarunā tiek pieminēts ne vienreiz vien, tāpēc var secināt, ka brāļi Dūrēji bērnības nodarbības pie Jelgavas BJSS šaha trenera Viktora Krūmiņa uzskata par nozīmīgu posmu savā turpmākajā attīstībā.)Pēc pieciem šaha gadiem brāļus Dūrējus, kā daudzus puikas agrīnā «tīņa» vecumā, vairāk sākusi aizraut futbola spēle. «Dzenājām bumbu pa pagalmu, līdz nonācu futbola kluba «Viola» sistēmā,» turpina Jānis, kamēr Māris tikai piekrītoši māj ar galvu – šie posmi abu dzīvē vēl ritējuši identiski.Tā turpinājās līdz pat skolas desmitajai klasei, kad Jāņa uzmanību piesaistījis teātris. «Kā stāsta mamma, labs runātājs bijis jau pamatskolā,» stāsta Jānis, bet, «mācoties Jelgavas 1. ģimnāzijā, skolotāja Vija Zelmene iesaistīja teātra lietās.»«Traģiskais aktiera mūžs»«Kad mācījos 11. klasē, mamma bija «Zemgales Ziņās» izlasījusi sludinājumu, ka režisore L.Ņefedova Ā.Alunāna teātra studijā uzņem audzēkņus,» atceras Jānis. Nu pagājuši divi gadi studijā un rit otrais pilntiesīgais gads teātrī. «Nemaz jau tā ar lomām sākumā mani nelutināja, faktiski princis ir pirmā lielā loma,» atzīst Jānis.Arī tagad teātris nebūt nav vienīgā Jāņa Dūrēja aizraušanās – reizē ar mācību sākumu studijā pie režisores L.Ņefedovas puisis iesaistījies tautas deju ansamblī «Lielupe», un nu jau ceturto gadu teātra mēģinājumu vakari mijas ar dejošanas nodarbībām. Jānis ir Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes students – pašreiz tiek apgūts trešais kurss programmā «Vidusskolas matemātikas skolotājs». «Naudai jābūt tieši tik daudz, lai tā netraucētu, tas ir, ne pārāk daudz, ne pārāk maz,» taujāts par šādu, maigi izsakoties, mūsdienās ne pārāk novērtētas profesijas izvēli, par nākotnes materiālo pusi puisis pagaidām neliekas pārlieku noraizējies. Tūlīt gan tiek atzīts, ka viņa gadījumā nevar arī runāt par īpašu «pedagoga aicinājumu» un tamlīdzīgām «cēlām lietām». «Nekur jau nav rakstīts, ka pēc studiju beigšanas viss mūžs jānostrādā skolā,» Jānis ir atklāts. Par nākamās profesijas plusiem un mīnusiem viņam ir iespējas pārliecināties praksē – kopš iepriekšējā mācību gada Jānis Dūrējs ir matemātikas skolotājs Jelgavas Valsts ģimnāzijā.Kāpēc ne aktieris? «Tā ir tāda traģiska profesija, ja nu tās lielās lomas nenāk?» Jāni nesaista nākotnes perspektīvas skraidīt pa pasauli un piepelnīties reklāmās, lai nodrošinātu iztikas minimumu.Pašreizējo «noskraidīšanos», kad jāpaspēj gan uz augstskolu Rīgā un skolu Jelgavā, gan teātri un dejošanu, Jānis vērtē ar citu mērauklu: «Ja tas nav profesionāli, tad ir citādi. Neviens jau mani nespiež ne spēlēt teātri, ne dejot, un, ja ar gadiem jutīšu, ka traucē…»Vienmēr uz zemesNe mazāk noslogota ir Māra Dūrēja ikdiena, un noskrieties iznāk arī vārda tiešajā nozīmē, jo atšķirībā no brāļa viņš nopietnas futbola nodarbības nav pārtraucis un izaudzis līdz futbola kluba «Jelgava» līmenim, kura sastāvā vairākas reizes izgājis laukumā Latvijas pirmās līgas čempionāta spēlēs. Viss liecina, ka nākamajās sezonās tādu spēļu varētu būt aizvien vairāk, tomēr Māris ir reālists un līdzīgi kā brālis ar teātri viņš savu pamata profesiju ar futbolu nesaista – Māris ir LLU Lauku inženieru fakultātes trešā kursa students programmā «Zemes ierīcība».«Zeme ir pamats, un uz zemes darbs atradīsies vienmēr,» gluži vai patētiski savu izvēli pamato Māris, gan piebilstot, ka ekonomiskā krīze, pamatīgi skarot būvniecību, krietni samazinājusi aktuālo pieprasījumu pēc mērniecības darbiem, bet krīze jau nebūs mūžīgi…Nu līdztekus studijām un futbolam pievienojies teātris jeb, kā vienkārši konstatē Māris, «mani pasauca». Vai teātra spēlēšana dzīvē arī turpmāk ieņems nopietnu vietu, viņš pagaidām nezina, bet attiecībā uz «Princi un ubaga zēnu» gan ir gluži kategorisks – «šī izrāde ir pavisam nopietni». ViedoklisDainis Kazakēvičs, futbola klubu «Jelgava» un «Viola» treneris Jau no bērnības gan Māris, gan Jānis ir sabiedriski aktīvi jaunieši. Prieks, ka izaug cilvēki, kas ir veiksmīgi daudzās jomās, un Māris, joprojām nopietni nodarbojoties ar futbolu, pierāda sevi arī teātrī. Ceru, ka futbols abiem kaut kādā veidā būs palīdzējis kļūt par spilgtām personībām.
