«Barikāžu vagoniņš, kas raisa siltas atmiņas» (20. janvāris) Forbs: Varu piekrist raksta autoram. Bija barikādes, bija vagoniņi un ugunskuri, bija 100 gramu, bet… vai tad tikai Rīgā?
“Barikāžu vagoniņš, kas raisa siltas atmiņas”
(20. janvāris)
Forbs: Varu piekrist raksta autoram. Bija barikādes, bija vagoniņi un ugunskuri, bija 100 gramu, bet… vai tad tikai Rīgā? Nedaudz kremt, ka atceramies Rīgu, bet pilnīgi esam aizmirsuši par tiem, kas gandrīz bez jebkāda atbalsta uz jaunizveidotās valsts robežas visai pasaulei demonstrēja Latvijas neatkarību. Runa ir par dedzinātajiem un spridzinātajiem, OMON sistajiem un dauzītajiem, nicinātajiem un peltajiem muitniekiem, kas uz robežas bija gan janvāra barikāžu, gan augusta puča laikā. Tolaik vēl nebija ne robežsargu, ne zemessardzes.
“Vientulības paradokss”
(21. janvāris)
Vija: Man bija līdzīga situācija, tikai vajadzēja paiet vairāk nekā desmit gadiem, lai ar vīru saprastu, ka nevaram dzīvot kopā, vien katrs savu dzīvi. Izejot cauri ellei, kas radīta vīrieša patmīlības, narcisma, vieglas dzīves kārošanas dēļ, esmu sapratusi, cik labi būt vienai. Tā tiešām ir greznība, kas apjausta tik vēlu. Man ir trīs bērni – jaunieši. Ar viņiem man ir brīnišķīgas attiecības, ir iemīļots darbs, es nevēlos sev blakus cilvēku, kas mani gremdētu, kā tas bijis gadiem ilgi, – izmantošana, nicināšana, apsmiešana kā Dieva sods. Ja vēl vīra radi nebūtu jaukušies dzīvē, mani visur vainojot, varbūt es vēl vilktu šādu dzīvi, bet tagad man ir labi, ka esmu tik stipra, lai pieliktu visam punktu. Un tas ir viens no pareizākajiem soļiem manā dzīvē. Varu teikt tikai vienu – vajadzēja to darīt daudz agrāk, bet biju gļēva un vāja, lai izlemtu sev par labu. Ilgi nevarēju sev piedot šo gļēvumu. Labi, ka nav mīlestības, kas moka, nav cerības, ka varbūt būs labāk, un tas atraisa dvēseles spārnus, kas bija samīdīti un apcirpti. Es zinu, ka pasaulē ir mīlestība, bet esmu pagājusi tai garām. Taču arī tā ir labi. Es jūtos atguvusi pašcieņu un cilvēcīgu dzīvi, un man tas ir daudz.
