Domājot par pēdējā laikā dažādos locījumos lietoto vārdu «iecietība», var secināt, ka iecietība tiek prasīta tikai no tiem, kurus nosacīti var saukt par normāliem cilvēkiem, savukārt pret viņiem iecietība nav paredzēta.
Domājot par pēdējā laikā dažādos locījumos lietoto vārdu “iecietība”, var secināt, ka iecietība tiek prasīta tikai no tiem, kurus nosacīti var saukt par normāliem cilvēkiem, savukārt pret viņiem iecietība nav paredzēta. Mums jābūt iecietīgiem pret gejiem un lezbietēm, pat tad, ja viņu uzvedības dēļ sametas šķērma dūša, mums jābūt iecietīgiem pret cilvēkiem, kuru ādas krāsa ir tumša, arī tad, ja viņu uzvedība pārsniedz visas pieklājības robežas…
Arhibīskaps Vanags 18. novembra dievkalpojumā un Ingrīda Ūdre Saeimas svinīgajā sēdē tikai ģimeni pieminēja kā vērtību. Un uz karstām pēdām ne viens vien uzskatīja par pienākumu “paknābāt” viņus par šādu uzdrīkstēšanos. Vai tā ir iecietība? Neesmu gan dzirdējusi, ka tad, kad geji pauž savu viedokli, kāds eksperts būtu satraucies un teicis, lai viņi paklusē. Bet arhibīskapam to var pateikt, lai gan arī viņš tikai pauda savus uzskatus. Viņam nav uz to tiesību?
Ja baltais cilvēks sadevis pa degunu cilvēkam ar melnu ādas krāsu, tad ir brēkšana pa visu valsti – mēs esam neiecietīgi pret citas rases pārstāvjiem. Un nevienam pat prātā neienāk, ka ādas krāsai tajā gadījumā nebija nekādas nozīmes. Varbūt cilvēks vienkārši bijis nekaunīgs. Ja iekaustītā vietā būtu bijis baltais cilvēks, viņš pa degunu dabūtu tieši tāpat. Amerikā bieži vien “baltie” atturas sūdzēt tiesā “melnos” par pāridarījumiem, taču baltais cilvēks šādā gadījumā noteiktu saņemtu pēc nopelniem. Tās pašas pārprastās iecietības rezultātā radušās bezcerības dēļ. Vai tāds ir mūsu mērķis?
Ja jau dzīvojam pēc principa, ka visi cilvēki mērāmi ar vienu mērauklu neatkarīgi no tautības, ādas krāsas un seksuālās orientācijas, kādēļ tad uz šiem saucamajiem “citādajiem” attiecinām citus kritērijus? Ko tad galu galā nozīmē jēdziens “citāds”? Ja man kāds šķiet citādāks nekā es, tad jau arī es viņam liekos citādāka nekā viņš. Iecietībai jābūt abpusējai, jo abās pusēs ir cilvēks – ar savām domām, savu dzīves uztveri un lietu kārtību šajā pasaulē. Un nevienai pusei nav tiesību otrai uzspiest savu viedokli. Pārmetumi par to, ka esam neiecietīgi pret gejiem, birst kā no pārpilnības raga. Un lielākā daļa ir nevietā. Ar pilnīgu pārliecību varu teikt, ka sadzīvē neiecietība nepastāv. Tā sākas tikai kā pretreakcija viņu vēlmei sevi uzmācīgi demonstrēt, aizmirstot par jebkādu iecietību pret tiem, kuriem nekas tāds nav pieņemams. Pie mums tā iegājies, ka nepārtraukti gribam būt ticīgāki pat par pašu Romas pāvestu. Ja ES izvirza kādas prasības, tad mūsu patapoņas to pastiprina, cik spēj. Kaut kas tāds notiek arī attiecībā uz tā saucamajām seksuālajām minoritātēm. Katrs aizstāvis, kas tiek pie vārda, uzskata par savu pienākumu iemest kādas normālas uztveres cilvēku dārziņā. Un tā ir laba augsne neiecietībai, kas sākas tad, kad kādu par katru cenu grib piespiest domāt tā, kā viņš pie vislielākās centības domāt nespēj.
Labāk jau liksim cits citam mieru. Katram mums šajā dzīvē ir sava vieta. Tur arī paliksim.
