Var, protams, kādam pārmest «melno PR» piekopšanu vai arī nekaunīgu piekasīšanos, taču tas ir nenoliedzams un objektīvs fakts, ka pašlaik LSDSP jeb vienkārši «sociķi» iet roku rokā ar «makten» sarkani krāsotajiem rubikjurkāniešiem.
Var, protams, kādam pārmest «melno PR» (PR – sabiedrisko attiecību) piekopšanu vai arī nekaunīgu piekasīšanos, taču tas ir nenoliedzams un objektīvs fakts, ka pašlaik LSDSP jeb vienkārši «sociķi» (ļoti precīzs apzīmējums!) iet roku rokā ar «makten» sarkani krāsotajiem rubikjurkāniešiem. Un šāda procesa attīstība, jādomā, nebūs vērojama tikai Rīgas Domē.
Interesantākais līdzšinējā «sociķu» pēcpašvaldību vēlēšanu rīcībā būs viņu potenciālā elektorāta reakcija, kas pēc vēlēšanām turpināja pastiprināties. Tā kā diezgan liela daļa LSDSP vēlētāju ir vairāk vai mazāk nacionāli noskaņoti, tad loģiski būtu, ka sociāldemokrātu sabrāļošanās ar tiem, kas 1990. gada 4. maijā nebalsoja par Latvijas valsts neatkarības deklarāciju, kļūtu par cēloni tam, ka mazinātos «sociķu» atbalstītāju skaits. Taču pašlaik par to neviens nevar būt tik kategoriski pārliecināts, jo, manuprāt, sociāldemokrāti ar sava «konstruktīvā» opozicionāra tēlu ir «iepotējuši» kādā daļā sava elektorāta tādu īpašību kā neelastīgumu, kas vērsts uz stagnāciju un ieciklēšanos vienā patosa pilnā pārliecībā, tā nemanot realitāti. Un šī pārliecība ir šāda: viss apkārt ir tumšs un netaisns, bet mēs, sociāldemokrāti, nu būsim gaismas nesēji. Saprotams, potenciālajam vēlētājam, kura pašapziņu ir iedragājušas iepriekšējo valdību daudzas nepārdomātās rīcības, simpatizē šāda vienu kārtīgu demagogu pausta misijas apziņa. Tālab neviens nevar būt pārliecināts, vai «sociķu» vēlētājs pratīsies novērtēt arī šo jauno atbaidošo tendenci – bučošanos un apkampšanos ar politisko partiju apvienību «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL), kuras atsevišķi subjekti vēl joprojām turpina uzskatīt, ka Latvijai klātos daudz labāk, ja tā būtu palikusi PSRS sastāvā, un ka Eiropas Savienība nepārtraukti savos alkatīgajos nolūkos grib kolonizēt Latviju. Turklāt nav izslēgts, ka «sociķiem», sakrustojoties ar PCTVL jeb «bitēm», 8. Saeimā Latvijas ārpolitikas kurss patiešām tiktu krasi mainīts, sākot sadarbību ar «draudzīgo» Krieviju, kurā sen jau vairs nav ne smakas no demokrātiskas valsts.
Latvijas sociāldemokrāti, nav divu domu, ir parādījuši saviem vēlētājiem «gaismas nesēja» patieso un laikam jau adekvātāko seju. Proti, pēc «sociķu» aktivitātēm Rīgas pašvaldībā, kas ir tīri administratīva struktūra, neminstinoties var spriest, ka «sociķi» paliek «sociķi», tas ir, aiz viņu milzīgā demagoģijas kalna neslēpjas nekas cits kā savtīgas intereses un nemitīga cīkstēšanās par un ap Rīgas pašvaldības nozīmīgajiem un stratēģiskajiem amatiem. Respektīvi, tieši tās darbības, ko «sociķi» tik ļoti bija nīduši citos. «Patiesās sejas faktors» varētu ietekmēt sociāldemokrātu vēlētāju. Taču tikpat labi arī nevarētu, ja ņem vērā iepriekš raksturoto, kuru nespēja izsist no sliedēm visu vājo aizstāvja Ādamsona tiesiski nihilistiskie jandāliņi, tvarstot imagināros pedofilus.
Nav vieglākas ēsmas, uz kuras ķert svārstīgo vēlētāju, kā stāstīt viņam tīri utopiskas idejas. Sevišķi labs papildinājums šādai ēsmai ir citu kritika, bet sevis nākotnes plānu pielīdzināšana ticības līmenim («mēs ticam – mums izdosies»). Teorētiski visam būtu jāapgriežas kājām gaisā, kad šis pats vēlētājs ierauga reālo situāciju, kur utopisko ideju autori izrādās ne labāki (manuprāt, pat krietni sliktāki) par tiem, kurus agrāk (un tagad) ir neganti kritizējuši. Uz lietām ir jāskatās pēc būtības – Latvijas sociāldemokrāti ir bezprincipiāls, demagoģisks politiskais spēks, kura autoritatīvā vadība un spēja pakļaut šaubīgo (svārstīgo) vēlētāju ir nodrošinājusi (nodrošinās?) viņiem augstu vietu varas kliķē. Varas kliķē ar bijušajiem (un arī esošajiem) komunistiem.
