Jelgavnieki Jānis Joņevs un Aivars Eipurs iepriecina ar jaunām grāmatām.
Nav bieža parādība, kad vienas nedēļas laikā Latvijas grāmatnīcās parādās divas pilnīgi jaunas jelgavnieku sarakstītas grāmatas. Vismaz daiļliteratūrā tas varētu būt pat pirmais šāds gadījums. Ja konkrētāk – vakar laikraksta «Diena» redakcijas telpās tika «priekšā stādītas» Aivara Eipura «Minimas jeb Zemestrīce zābakā», bet tieši pirms nedēļas, 7. martā, arī galvaspilsētā un ne mazāk kulturālā vietā – «Teātra bārā» – notika romāna «Jelgava 94», ko sarakstījis Jānis Joņevs, atvēršanas svētki.Patiesība, bet ne autobiogrāfijaZinātājiem gan ir visas tiesības iebilst, ka J.Joņevs jau labu laiku dzīvo un strādā Rīgā, taču grāmatas nosaukums un uz pēdējā vāka paša autora atzītais fakts, ka «esmu dzimis 1980. gadā Jelgavā», neliek apšaubīt daiļdarba un tā autora identitāti.«Sava mūža pirmos 18 gadus tur arī esmu nodzīvojis,» apstiprina J.Joņevs, «uz Rīgu pārcēlos, kad sāku studēt, bet mana mamma Jelgavā dzīvo joprojām.»- Grāmatas nosaukumā ietvertais skaitlis «94» liek secināt, ka runa ir par laiku, kad tev bija 14 gadu?Saistība, protams, ir, bet «Jelgavu 94» nevajadzētu uztvert par strikti autobiogrāfisku darbu. Tā tomēr ir daiļliteratūra, fikcija, kur notikumi vairāk vai mazāk safantazēti. Pareizāk, notikumi gan ir reāli, bet ne tieši es un ne gluži tādā veidā esmu tos piedzīvojis. Nevajag mani identificēt ar galveno varoni, varonis ir kāds deviņdesmito gadu pusaudzis, protams, viņa vietā un situācijās brīžiem varēju nokļūt arī es. Turklāt romāna darbība iesniedzas arī mūsdienās, 1994. gads ir tikai sākums.Bet nosaukumā daļēji vainojams grāmatas redaktors (arī, starp citu, jelgavnieks) Kārlis Vērdiņš – tieši viņa ideja bija, ka tam jābūt «īsam un ne pārāk poētiskam, bez kādiem emocionāliem pielikumiem».- Pirmais daiļdarbs un uzreiz romāns, kas arī ierauga dienas gaismu. Reti veiksmīgs gadījums, vai arī tev mājās ir vesela kaudze nepublicētu rokrakstu?Nē, šis tiešām ir pirmais pabeigtais darbs. Ja līdz tam arī kas bijis, tad tikai tādi mēģinājumi, ko nav sanācis novest līdz galam. Bet ar grāmatu man tiešām paveicās, nebija ilgi jāstaigā ar manuskriptu gar izdevniecību durvīm. Pirmais apgāds, kas izlasīja, – «Mansards» – arī nopublicēja. Pirmkārt jau jāpateicas Kārlim Vērdiņam, kuram no literatūras cilvēkiem pirmajam iedevu izlasīt, viņš arī ieteica šo izdevniecību. – Tavām literārajām dotībām sākums varbūt meklējams skolas solā?Mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, kas laika gaitā pakāpeniski kļuvusi par Valsts ģimnāziju. Mana literatūras skolotāja bija Marita Asarīte. Zināma interese par literatūru radās, bet varbūt tāpat būtu noticis arī kādā citā skolā, man grūti salīdzināt – citur neesmu mācījies. Turklāt es beidzu matemātikas klasi, tā ka nekāda īpašā literārā ievirze netika dota.Studēju Latvijas Kultūras akadēmijā – gan franču kultūru, gan kultūras teoriju –, tur arī tuvāk sapazinos ar savu kursabiedru Kārli Vērdiņu (vairāk kā dzejnieks pazīstamais K.Vērdiņš ir Jelgavas 4. vidusskolas absolvents – red.). – Es kā citas paaudzes cilvēks nemaz īpaši netiku pamanījis, ka Jelgava deviņdesmito gadu sākumā būtu bijis kāds alternatīvās mūzikas, par un ap ko risinās tava romāna darbība, epicentrs. (Tiesa, par tādu grupu kā «Huskvarn» gan ir dzirdēts, bet Urbix tagad bieži manāms tribīnēs, atbalstot FK «Jelgava» futbolistus.)Tā šķiet grāmatas varonim, tikpat labi kādam citam epicentrs Jelgavas vietā liksies Limbaži, Cēsis vai Liepāja. To var uztvert arī ar zināmu devu ironijas.Bet Urbix tiešām šajā nozarē ir ļoti svarīga personība, un bez viņa pieminēšanas neiztiek arī grāmatā. Grāmatā aprakstītais ir pats «Huskvarn» ziedu laiks.- Pēc šādas klasifikācijas «Huskvarn» ir alternatīvā grupa, bet «Prāta vētra» ne?Ar šo nedomāju, ka «Prāta vētra» kā populārās mūzikas grupa būtu kaut kādā veidā sliktāki puiši par alternatīvajiem, vienkārši romāns nav par viņiem.- Turpat uz jau pieminētā «Jelgava 94» pēdējā vāka izlasīju arī, ka «toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki».Tā tāda neliela parafrāze par to, ka agrāk viss bija labāk – tad, kad «zāle bija zaļāka». Kad cilvēks ir jaunāks, viss norit kaut kā intensīvāk un patiesāk. Bet fakts, ka deviņdesmitie bija īstais bandītu laiks, zināms katram šo periodu pārdzīvojušajam.- Ja pareizi sapratu, «Jelgava 94» ir tavai paaudzei veltīts romāns. Vai šo grāmatu varēšu uztvert arī es, kurš, atzīstos, maz ko sajēdz no deviņdesmito gadu alternatīvās mūzikas?Ceru, ka jā. Esmu sastapis vismaz vienu cilvēku, kurš neesot neko dzirdējis ne par vienu no grāmatā aprakstītajām grupām, bet romānu izlasījis ar interesi.- Cik ilgs laiks pagāja no ieceres līdz gatavam romānam?Rakstīt sāku 2005. gadā. Nedaudz parakstīju, tad uz vairākiem gadiem noliku malā. Aktīva rakstīšana notika divu pēdējo gadu laikā.Es jau varu rakstīt tikai pa vakariem, pēc darba. Tomēr tā intensīvā darba diena nogurdina – mana sūrā ikdiena aizrit reklāmas aģentūrā, kā jau daudziem, kuri šodien saistījušies ar rakstīšanu. Padomju laikos droši vien strādātu par vecāko speciālistu literatūras vai kādā citā muzejā. Ar rakstīšanu vien atļaujas nodarboties tikai retais.- No 1994. līdz 2005. gadam arī pagāja savs laiciņš. Kas pēc vairāk nekā desmit gadiem mudināja «atgriezties jaunībā»?Kad agrā jaunība aizgājusi un dzīve aizgājusi pavisam citādi, kaut kas vēl smeldz, acīmredzot nav līdz galam izdzīvots. Kontrasts starp sākotnējiem ideāliem un vēlāko realitāti ir diezgan spēcīgs. Kaut vai sīkumos – pusaudži, piemēram, ir pārliecināti, ka nekad mūžā dienas nepavadīs, nīkstot kaut kādos birojos, taču, kad pienāk laiks, sēž tā kā mīļie.Par impulsu kalpoja grupas «Tabestic Enteron» koncerts, kuru apmeklējot gluži nejauši sastapu vienu cilvēku no «vecajiem labajiem» laikiem. Tā uzjundījās atmiņas, no kurām vajadzēja atbrīvoties.- Jāuzdod tradicionālais jautājums par nākotnes plāniem. Runā jau, ka pirmā grāmata topot daudz vieglāk par otro.Ar pirmo tiešām paveicās, iespējams, ar otro grāmatu mani sagaida skarbais liktenis staigāt pa izdevniecībām. Tas tā, pa jokam. Par otro grāmatu neesmu vēl pat domājis. Man bija cieša apņemšanās neko nesākt, kamēr pirmā nonākusi līdz grāmatveikalu plauktiem.Konkrētu plānu man nav arī tagad. Katrā ziņā tas nebūs iepriekšējās turpinājums. Gribētu pamēģināt ko citu. Rakstot «Jelgava 94», sanāca pārāk daudz uzkavēties jaunībā, tagad jātiek no tās ārā. Vai jums vajadzīgi Eipura romāni?Aivars Eipurs atšķirībā no Jāņa Joņeva ir jau pieredzējis rakstītājs. Vairāk gan pazīstams kā astoņu dzejas grāmatu autors Eduards Aivars. Un vēl kāda apgriezta sakarība – Aivars ir jelgavnieks jau daudzus gadus, bet bērnība un agrā jaunība pagājusi Vidzemes pusē. Togad, kad J.Joņevs sāka rakstīt savu romānu «Jelgava 94» (2005. gadā) A.Eipuram radās pirmās minimas. Pēc trim gadiem apgādā «Dienas grāmata» iznāca «Minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu». Vakar, tieši autora dzimšanas dienā, laikraksta «Diena» redakcijā notika otro A.Eipura minimu – «Minimas jeb Zemestrīce zābakā» – atvēršanas svētki.«Tikai neprasi, kas ir minimas,» tiekoties pirms paša autora un jaunās grāmatas dzimšanas dienas, Aivars kļuva gluži vai nikns, «esmu to jau stāstījis».Tā nu nācās restaurēt A.Eipura reiz par paša radīto apzīmējumu jau teikto: «Tās nav ne miniatūras, ne refleksijas – tie ir nejauši sirds profili. Daudzi cilvēki tur atradīs līdzības ar sevi. Franču domātājam Larošfuko bija maksimas, bet viņam tās vairāk ir filozofiska rakstura pārdomas un spriedumi. Turpretī man – mazi notikumi un izdoma.»«Tā kā jaunā grāmata nekādā gadījumā nav iepriekšējo minimu turpinājums, tā ir cita grāmata tajā pašā žanrā,» skaidro A.Eipurs, nu jau atkal šajā laikā, īsi pirms «Zemestrīces zābakā» iznākšanas.«Esmu konstatējis, ka minimas ir tas prozas žanrs, kurā varu vislabāk izteikties,» turpina rakstnieks. «Nedomāju, ka jums, lasītājiem, būtu vajadzīgi Aivara Eipura romāni.»- Minimu pamatā ir reāli notikumi vai tās vairāk ir iztēles auglis?Lielākā daļa no minimās sarakstītā ir ar mani notikusi – gan manā galvā, gan manā dzīvē. Tur ir gan filozofiskas, gan tīri sadzīviskas domas. Ir gan īstenība, gan iztēle. Galvenais – to visu pēc iespējas precīzāk uzrakstīt. Ir arī dažādu nokrāsu ironijas deva.Pienāk laiks, kad gribas rakstīt didaktiski vai moralizēt. Bet apzinos, ka no tādām lietām jāatsakās. Pati par sevi gan didaktika nav nekas slikts, tikai tā stāv pārāk tālu no literatūras. Ja tādi gabali rodas, es cenšos tos vēlāk izņemt ārā – kas derīgs blogiem, neder daiļliteratūrai.- Vai tu uzreiz saproti, kas no kāda vērojuma vai notikuma iznāks: dzejolis, minima vai vēl kas cits?Es saprotu gandrīz uzreiz. Reti kad tie pārklājas. Man jaunajā grāmatā ir viena minima, kas pastāv arī dzejoļa formā, bet to esmu darījis tīšām. Vispirms faktiski bija minima, dzejoli uzrakstīju pēc tam. Tas bija vairāk tāds prāta akts. Identiski gan tie nav, vienīgi var atpazīt notikumu.Dzīvē parasti notiek «dullāk» nekā mākslā, un tad es šo notikumu cenšos fiksēt vai nu uz papīra, vai diktofonā. Pēc tā var uzrakstīt minimu. Ar dzejoli ir citādi – rinda atnāk, un rinda aiziet, un tu bieži vien nepaspēj to fiksēt. Iedvesmas līmeņi un realizācija minimai un dzejolim ir atšķirīgi.- Kā saprast tevis teikto – dzīvē «dullāk» nekā mākslā?Piemēram, es aprakstu blogā kādu pavisam reālu notikumu, bet pēc tam komentāros nākas lasīt – «to nu gan tas Eipurs ir izdomājis, dzīvē tā nekad nevar notikt». Bet tieši tā ir noticis. Savukārt mākslas darbi (arī daiļliteratūra) mēdz būt ļoti ticami.
