Sveika, māmiņ! Pašlaik esmu ceļā uz jaunu dzīvi. Protams, jauna tā būs tikai ārēji, jo manu iekšējo pasauli nav tik viegli mainīt.
Sveika, māmiņ!
Pašlaik esmu ceļā uz jaunu dzīvi. Protams, jauna tā būs tikai ārēji, jo manu iekšējo pasauli nav tik viegli mainīt. Taču labāk izstāstīšu Tev visu pēc kārtas. Atceries, toreiz pēc notikuma ar Sanitas naudu es jutos ļoti drūmi. Atzīties nodarījumā nevarēju, bet izlikties, ka nekas nav noticis, arī ne. Sapratu, ka man tā nauda kaut kādā veidā jānoliek atpakaļ. Jā, es pavisam aizmirsu Tev pateikt, ka Sanita sacēla traci pa visu skolu, pat gāja pie direktores, jo tā, kā izrādījās, bija nauda autobusa biļetei, lai nokļūtu mājās. Lieki teikt, ka mūs visus kaunināja un uzdeva muļķīgus jautājumus, bet, par laimi, neviens nebija manījis manu saldējumu, un Sanita nemaz īsti nezināja, kurā brīdī tā nauda pazuda. Tā, lūk, viss nokārtojās citiem, bet ne man.
Tici vai ne, bet es nolēmu pārdot māmuķīša stikla pudeles, ko viņa izmantoja sulu glabāšanai. Un tad tikai sākās … Viņa piezvanīja tētim. Viņš atbrauca. Viņa teica, lai viņš savācot savu kļūdu. Tētis sākumā nesaprata, ka tā kļūda esmu es. Tad viņa teica, ka tā palaistuve (ar to viņa domāja tēta tagadējo sievu) tieši tādu bērnu esot pelnījusi. Tad sekoja visu manu negatīvo īpašību uzskaitījums, no kura atceros tikai to, ka esmu neapzinīgs, melīgs, zaglīgs, nepateicīgs un slinks neradījums, kuram trūkst tikai ragu un astes.
Mana iztēle neatstāja mani arī šajā brīdī, tāpēc es, iedomājusies, kā man piestāvētu ragi un aste, sāku skaļi smieties. No māmuķīša kāviena mani paglāba tikai tēta platā mugura. Nezinu, vai viņš nobijās no maniem ragiem un astes, vai arī «palaistuve» neko par mani negribēja zināt, bet ņemt mani pie sevis viņš atteicās.
Tāpēc tagad esmu ceļā uz jaunu dzīvi. Turpmāk manas mājas būs bērnu patversmē. Esmu neizsakāmi laimīga, jo sliktāk kā pie māmuķīša nekur citur nevar būt.
Uz priecīgu redzēšanos, Tava Egle
