Mīļā, mīļā, mīļā, māmiņ! Nu jau dažas dienas ir pagājušas manā jaunajā mājvietā. Skumstu. Reizēm pati nezinu, par ko īsti.
Mīļā, mīļā, mīļā, māmiņ!
Nu jau dažas dienas ir pagājušas manā jaunajā mājvietā. Skumstu. Reizēm pati nezinu, par ko īsti. Dzīve te ir karaliska, kaut arī esmu jau paspējusi sakašķēties ar 9. klases meitenēm, bet tas mani nesatrauc tik ļoti kā ķildas ar māmuķīti, jo tās meitenes man ir svešas. Viņām nav mani jāmīl. Es dzīvoju vienā istabiņā ar Laumu no 4. klases un Līvu no 6. klases. Tā kā esmu vecākā, tad «sīkajām» mani ir jāklausa. Nē, tu nedomā neko ļaunu. Es viņām nedaru pāri. Vakar pat pasaku stāstīju, kamēr Lauma aizmiga. Viņa ir apaļa bārene. Dažreiz vakaros Lauma nevar aizmigt, jo atceras autoavāriju, pēc kuras vienīgā no ģimenes izdzīvoja. Tādās reizēs viņai šķiet, ka abi vecāki viņu sauc, bet viņa baidās tiem doties līdzi.
Līva teica, ka par tādiem (rupjš vārds), kādi ir viņas vecāki, vispār neesot ko galvu lauzīt. Meitene nāk no tā saucamās nelabvēlīgās ģimenes, jo viņai tēva nav vai, pareizāk, viņa par tādu neko nezina, bet māte laikam, māmuķīša vārdiem runājot, ir palaistuve. Līva pati viņu apzīmē vēl treknākiem vārdiem. Es tos izteicienus te nerakstīšu, jo pati tādus nelietoju, tāpēc jūtos neveikli, kad Līva tos liek ārā kā kartupeļus no groza. Nesaprotu, kāpēc mēs, tik atšķirīgas pēc vecuma un uzvedības, esam saliktas kopā vienā istabā, bet tā laikam ir audzinātāju darīšana.
«Ē, ko tu, stulbā kaza, te skribelē! Domā, ja proti rakstīt, tad esi baigā «cool» vecene?»
Tas tik bija bļāviens! Savu vēstuli turpinu rakstīt «latenes» stundā, kamēr citi raksta domrakstu par spilgtākajiem tēliem R.Blaumaņa novelē «Nāves ēnā». Kad vakar rakstīju, Līva klusiņām piezagās un izrāva manu kladīti no rokām. Kā mēs kāvāmies! Māt, man sāp labā galvas puse, jo Līva tur izplēsa veselu matu kušķi. Protams, šis «teātris» mums beidzās bēdīgi – dabūjām mazgāt gaiteņus un tualetes. Līvai tas, protams, nebija nekas sevišķs. Viņa pateica pāris sliktu vārdu par audzinātāju, tad nolamāja apkopēju un visbeidzot – grīdas lupatu. Arī mani apveltīja ne jau ar maigākajiem apzīmējumiem.
Laikam šoreiz būs jābeidz. Varbūt līdz stundas beigām vēl paspēšu uzrakstīt kaut ko par «Nāves ēnu», jo šobrīd tam ir sevišķi piemērots noskaņojums.
Čau, čau!
Tava mīlošā Egle
