Jā, tāda nu ir dzīve. Visi kādreiz bijām jauni, ar saviem sapņiem un ilgām. Toreiz, kad dzīvojām PSRS sastāvā, cēlām komunismu, pildījām piecgades plānus. Varēja strādāt pat divos darbos, ja prata iekārtoties un apvienot darba laikus. Slimnīcas bija par brīvu. Kā saka, varēja dzīvot. Tagad esam ES ar visiem tās nolikumiem un likumiem. Dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Gadi pagājuši, mūžs jau pāri pusei, sasniegts pensijas vecums, bet kā iztikt, kā dzīvot? Arī veselība ar gadiem pieklibo. Kāpēc mēs savā valstī esam pabērnu lomā, ja jau ES, tad arī pensijām vajadzētu būt kā eiropiešiem, bet lielākajai daļai tā ir zem iztikas minimuma. Sociālais valsts pabalsts – četrdesmit pieci lati. Vai tas nav izsmiekls? Lai mūsu ministri padzīvo mēnesi pensionāru lomā. Tie nav gaudu un žēluma sacīti vārdi, bet gan signāls mūsu valdībai. Mīļie valstsvīri, apdomājiet, kā jūs sodāt paaudzi. Tā iet uz iznīcību. Protams, veci cilvēki nevienam nav vajadzīgi, tāpēc jau slimnīcās ir tik augstas cenas, ka atliek vien pasapņot par ārstēšanos, medikamenti tiek kompensēti uz pusi mazāk. Pensionāri, cīnīsimies visi kopā par cienījamām vecumdienām, nebūsim lūdzēji ar izstieptu roku! Tauta jau atnesīs maizīti, sametīs kādu latu malkai, iedos drēbju gabalu, kas pašiem vairs neder. Man tas nav pieņemami, jūtos pazemota, kā ubags vai bomzis. Vēlos saņemt to, kas pienākas par manu nostrādāto darba mūžu. Valstī krīze, visi kladzina kā vistas, bet ir jāstrādā, jāceļ rūpnīcas, jāattīsta ražošana, arī mēs pēc kara izpostīto valsti atjaunojām ar smagu darbu. Viss mums bija, ko tagadējie miljonāri kopā ar mūsu valsts aparātu izsaimniekojuši.Pensionāri, neļausim mūs mīdīt kājām, neļausim iesaldēt pensijas, jo dzīve ir gara, bet mūžs – īss! Arī mēs gribam maizīti ar sviestu un siltu mitekli. Ar cieņu –
