«Vārdadienas ir reālāki svētki nekā dzimšanas dienas, jo, pasarg’ Dievs, kāds aizmirsīs par tuvākā dzimumdienu! Tas tik tiešām ir aizvainojoši. Savukārt vārdadienas ir atzīmētas kalendārā, un speciāls ielūgums uz tām nav vajadzīgs,» teic Ausma Gurecka.
«Vārdadienas ir reālāki svētki nekā dzimšanas dienas, jo, pasarg’ Dievs, kāds aizmirsīs par tuvākā dzimumdienu! Tas tik tiešām ir aizvainojoši. Savukārt vārdadienas ir atzīmētas kalendārā, un speciāls ielūgums uz tām nav vajadzīgs,» teic Ausma Gurecka.
Gureckas kundze domā, ka viņas vārdadienas ir jocīgi svētki, jo tie jāsvin tieši pēc Jāņiem. Reizēm pat šo svētku dēļ vārdadiena aizmirstas, arī viesu Ausmai parasti nav daudz. Šogad tiek gaidīta vīra māsa ar ģimeni: «Ja būs patīkams laiks, neliela pasēdēšana iznāks manā dārziņā – pie ugunskura un atmiņās par jaunību.»
Par savu vārdu gaviļniece stāsta: «30. gadu sākumā šis vārds bija ļoti populārs, tieši tāpēc vecmāmiņa man to izvēlējās. Bērnībā vārds Ausma likās patīkams, sevišķi, kad draugi un radi mani dēvēja par Ausmiņu. Taču krievu okupācijas laikā tas pat riebās, jo par Ausmām sauca ne tikai kolhozus, bet arī govis. Tā kā mans otrais vārds ir Zenta, tad apkārtējiem pieprasīju mani uzrunāt šādi. Bet ar gadiem sapratu, ka vārds nenosaka cilvēka personību.»
Ausmas kundze nāk no Kurzemes, no Ventspils apriņķa. Jelgavā nokļuvusi pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kad satikās ar vīru Nikolaju Laimoni. Sibīrijā pavadītie šausminošie gadi Ausmas kundzes dzīvē atstājuši neizdzēšamas pēdas: ģimenes zaudējumu, pārciesto nabadzību un izkropļotas jūtas. «Uzskatu, ka manas paaudzes cilvēki ir strādīgi un pašaizliedzīgi daudzu vērtību radītāji. Savukārt jaunie neprot to saglabāt un novērtēt. Visapkārt jūtama mantkārība, egoisms un nenovīdība. Bet kur tad paliek ticība saviem un tautas spēkiem? Ja latvieši Sibīrijā nebūtu vienoti un neatbalstītu cits citu, mēs nebūtu atgriezušies…» ir pārliecināta Ausma.
Gaviļniece pēc rakstura esot principa cilvēks. Augstākās viņas dzīves vērtības ir godīgums un atklātība. Bieži gadās, ka cilvēki savtīgi izmanto otra uzticību un pieķeršanos, taču Ausma cenšas nezaudēt ticību, ka cilvēce labosies, kļūs gaišāka: «Ienīstu melus. Ja jūtu, ka man kāds melo, es šo cilvēku ignorēju, man viņš vairāk neeksistē.»
Vaļas brīžos nervu nomierināšanai Ausma labprāt strādā rokdarbus un lasa krievu klasiķu darbus.
