Autobusa šoferis Aivars Anškēvics: «Nav vairs tā – ja brauc ar BMW, tad otru nemaz neredz».
Vienalga, esi kājāmgājējs vai braucējs, jāmēģina sadzīvot ar citiem satiksmes dalībniekiem. No tā būs atkarīga paša labsajūta, veselība un reizēm pat dzīvība. «Ideāli nebūs nekad – nekur tā nav bijis un nekur nebūs. No simta vienmēr būs viens atsaldētais,» pārliecināts «Ezermalas autoskolas» ceļu satiksmes noteikumu skolotājs Māris Deklaus. Taču viņš, tāpat kā vairāki citi aptaujātie autovadītāji un eksperti, ir vienisprātis – satiksmes dalībnieku savstarpējās attiecības Latvijā pēdējā laikā ir krietni uzlabojušās.Kaut vai tas pats rāvējslēdzēja princips intensīvas satiksmes laikā esot apgūts, un liekas, ka šoferi palikuši kulturālāki, smaidīgāki, uzskata autovadītājs ar 33 gadu stāžu Aivars Anškēvics. Pašlaik viņš strādā autobusu parkā, darba mūžā krustu šķērsu braucis gan pa Latvijas pilsētu ielām, gan lauku ceļiem un celiņiem. Ar savu «busu» bieži vedis arī tūristus uz dažādām valstīm. Pirms gadiem desmit nomainīt rindu intensīvas satiksmes laikā bijušas problēmas, taču nu jau drīz vien tiksi palaists, novērojis M.Deklaus. «Pārmaiņas nāk lēnām, taču situācija uzlabojas.»Rīgā ātri kļūst pieklājīgi Lielāka atšķirība gan esot starp Rīgas un mazāku pilsētu autovadītājiem. Galvaspilsētā, kur satiksme blīvāka un intensīvāka, autovadītāji pieklājību «iemācās» ātrāk. Mazākās pilsētās vai ciemos, ja autovadītāji nekur tālāk par dzīvesvietu neizbrauc, bet pēkšņi nonāk situācijā, kas ir sarežģītāka par ikdienišķo, piemēram, ielu remonta dēļ noteikti satiksmes ierobežojumi, nereti viņi apjūk. Nav pierasts, ka kādu vajadzētu īpaši palaist vai pašam ilgi «jāsēž» krustojumā. Šādos gadījumos «jāmācās uz savas ādas», nosmaida pieredzējušie autovadītāji. Kad pats būsi labu laiku «nosēdējis», gaidīdams, līdz kāds pieklājīgāks palaidīs, sapratīsi, kā jūtas otrs līdzīgā situācijā. Protams, allaž atradīsies arī kāds, kurš ar citiem satiksmes dalībniekiem nerēķināsies. Vecumam, dzimumam vai automašīnas markai gan nav izšķirošas nozīmes – par to ir pārliecināti gan teorētiķi, gan praktiķi. «Daudzi vīreļi uzskata, ka sievietes nemāk braukt. Varbūt pirms dažiem gadiem situācija bija sliktāka, jo sievietes vienkārši retāk brauca, trūka pieredzes. Taču tagad viņas brauc vairāk un dara to labi. Dzimumam nav nozīmes – ir arī «klibi» vīrieši,» secina autoskolas vadītājs M.Deklaus. Viņš domā, ka nevarot runāt arī par to, ka BMW vadītāji būtu īpaša «suga» – neapdomīgu rīcību nereti varot gaidīt arī, piemēram, no tiem, kas sēž pie «Opel» stūres. «Zaļie gurķi» pierāda sevi«Nav vairs tā – ja brauc ar BMW, tad otru nemaz neredz,» pasmaida pieredzējušais autobusa vadītājs A.Anškēvics. Biežāk novērojama situācija, kad «zaļie gurķi», tikko dabūjuši tiesības, grib pierādīt sevi, izvēloties trakulīgu braukšanas manieri. Atliek gaidīt, kamēr trakums pāries, citas receptes nav – pieredzējušie «speci» plāta rokas. Kamēr pats «neaplauzīsies», uz pārmaiņām nav ko cerēt. Kursi un skološana diez vai līdzēs. Kamēr blakus instruktors, jaunie esot paklausīgi kā jēriņi. Taču, sākot patstāvīgi braukt, viņi izmainās par 180 grādiem, smaida M.Deklaus. Dažam karstgalvim attapties palīdz pirmās skrambas, bet cits varot tā arī līdz sirmam vecumam «pie prāta nenākt», novērojis instruktors. Varbūt var palīdzēt tas, ja redz kādu avāriju, aizdomājas – par variantiem, kā vest trakulīgos braucējus pie prāta, pārdomās dalās šoferis A.Anškēvics. Arī izglītojošās kampaņas varētu līdzēt. Viņaprāt, par to, ka autovadītāji kļuvuši laipnāki pret gājējiem vai atturas no braukšanas dzērumā, var pateikties plaši izvērstajām akcijām presē, televīzijā, radio. Autoskolas pārstāvim M. Deklauam gan ir atšķirīgs viedoklis – īpaši neticot, ka šādas akcijas varētu dot reālu labumu. «Klikšķim jānotiek!» tā, pēc viņa domām, esot labākā recepte. Arī tas, ka eksāmenā, lai iegūtu autovadītāja apliecību, jāatbild uz jautājumu, pēc cik stundām drīkst braukt, ja izdzerta glāze alkohola, neesot pareizi, uzskata M. Deklaus. «Tad jau iznāk, ka CSDD mūs mudina dzert, rēķināt un braukt?» neizpratnē ir topošo autovadītāju skolotājs. Viņa pārliecība – dzēris pie stūres sēsties nedrīkst! Gājējiem jāzina arī pienākumi Autovadītāju savstarpējās attiecības uzlabojas, taču par attiecībām ar gājējiem, velosipēdistiem un motociklistiem tik optimistiski nevarot apgalvot. Kad meita ieguvusi autovadītāja apliecību, tēvs pirmo reizi dzirdējis viņu rājamies uz gājēju – līdz tam, kamēr pati bijusi tikai gājēja un pasažiere, kritizējusi šoferus, ar smaidu gadījumu no savas ģimenes vēstures atceras A.Anškēvics. Arī pašam gadījies ne reizi vien pieredzēt, cik neapdomīgi ir gājēji: stāv pie pārejas, iela brīva, taču gājējs to nešķērso, līdz nav piebraucis autobuss un apstājies pie pašas pārejas. «Gājēji pie mums sevi uzskata par «svētajām govīm» – var iet, kur grib, visur viņi jālaiž,» vērojumos dalās M.Deklaus. Taču viņš atgādina, ka ceļi satiksmes noteikumos minēts: visiem, kas piedalās satiksmē, ir pienākums zināt satiksmes noteikumus. Praksē gan biežāk vērojama situācija, ka gājēji zina savas tiesības, taču par pienākumiem viņi neliekas ne zinis. Instruktors nenoliedz – ja cilvēks nav sēdējis pie stūres, ir grūti iztēloties, kā iela izskatās no automašīnas salona, cik ātri autovadītājs pamana gājēju vai citus satiksmes dalībniekus. Var līdzēt tikai izpratne, ka neesi karalis uz ielas, arī pats esi atbildīgs par savu dzīvību un veselību. Ja bērniem, piemēram, audzināšanas stundās, iemācītu, ka, stāvot pie gājēju pārejas, vispirms jāpārliecinās, vai netuvojas auto, un tikai tad var šķērsot ielu, tas jau būtu liels sasniegums. Svarīgi arī, lai satiksmes plūsmas plānotāji domātu par pāreju pārredzamību, tas atvieglotu gājēju un braucēju «sadzīvošanu», uzskata M.Deklaus. Motocikls nav izņēmums Mūsu valstī motociklistus varot saukt par «donoriem» – lielākajai daļai nav apziņas, ka viņiem jāievēro gluži tādi paši noteikumi kā pārējiem satiksmes dalībniekiem. «Ja veči televīzijā lepni stāsta – man ar moci nav jāsēž «korķos», varu izlavierēt pa labi, pa kreisi, tad kaut kas nav kārtībā. Nerunājot jau par atļautā ātruma pārsniegšanu. Manā uztverē tā ir agresīva braukšana,» strikts ir M.Deklaus. Autobusa šoferis A.Anškēvics ir līdzīgās domās. Arī viņš uzskata, ka motocikliem jābrauc kopējā plūsmā, lai izvairītos no domstarpībām, nemaz nerunājot par nelaimes gadījumiem. Taču Latvijā to vēl nemāk. «Reiz braucu, skatos – četri moči turas man aiz muguras, brauc kopējā plūsmā, ievēro noteikumus. Nesapratu, kas par lietu, līdz sāku skatīties – visiem zviedru numuri,» gadījumu «iz dzīves» atceras vadītājs. Līdzīgi esot arī ar velosipēdistiem. Arī viņi nereti nepadomājot, kādas sekas radīs nedisciplinētā pārvietošanās pa ielām un ceļiem, vai būs labi pamanāmi. Atliek gaidīt, kad velobraucēji nāks pie prāta, domā A.Anškēvics. Piemēram, Rīgā velosipēdisti braucot daudz uzmanīgāk, tik bieži nekonfliktējot ar citiem satiksmes dalībniekiem – jau pieraduši pie tā, ka pašiem jābūt atbildīgiem satiksmes dalībniekiem. M.Deklaus uzsver – arī pats braucot ar velosipēdu, taču citādi, nekā to dara vairums. «Prātu vajag! Tas ir pats galvenais,» viņš min svarīgāko labas sadzīvošanas paņēmienu. VIEDOKLISIVARS AUSTERS, LATVIJAS UNIVERSITĀTES SOCIĀLĀS PSIHOLOĢIJAS PROFESORS Cilvēki pārsvarā domā īstermiņā, nerēķinās ar sekām. Statistika dod ilgtermiņa risku vērtējumu, bet cilvēks tā nedomā. Tas ir fakts, ka pēc redzētas smagas avārijas šoferi kādu laiku brauc prātīgāk. Biedēšana, protams, iedarbojas, uz to balstītas arī dažādas kampaņas. Skaidrošana un izglītošana varētu būt efektīva ilgtermiņā. Svarīga arī sabiedrības līdzdalība, vispārējā viedokļa maiņa. Policistam nebūtu jāsēž krūmos, lai brauktu prātīgāk. Arī paši satiksmes dalībnieki var gana pieklājīgā veidā viens otram aizrādīt, likt padomāt par nepareizu rīcību. Ziemeļeiropā ir daudz lielāka sabiedrības kontrole, kopējā atbildība ir citā līmenī, tāpēc tur situācija atšķiras. Viena no problēmām ir arī šķietamā anonimitāte – jo vairāk cilvēks satiksmē ir identificējams un pamanāms, jo mazāka tendence pārkāpt noteikumus.
