Pagājušās nedēļas nogalē Ozolnieku Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrā pulcējās pirms gada dibinātās Piena ražotāju asociācijas biedri.
Pagājušās nedēļas nogalē Ozolnieku Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrā pulcējās pirms gada dibinātās Piena ražotāju asociācijas biedri. Par sapulces galveno jautājumu neizvērsās vis iecerētā neuzticības izteikšana zemkopības ministram, bet gan diskusijas par piensaimniekiem nozīmīgām lietām.
Piena nozarē pašlaik darbojas piecas sabiedriskās organizācijas, no kurām toni nosaka pārstrādātāji – Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība. Tā diktē savus noteikumus un aizrāda zemniekiem par nespēju saražot lētu pienu un neprasmi atrast pircēju, uzskata Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Vītolbergs.
Eiropai Latvijas pienu nevajag
Analizējot situāciju piena ražošanā, valdes priekšsēdētājs akcentēja vajadzību pēc lieliem ieguldījumiem veco fermu rekonstrukcijā. 2000. gada laikā degvielas cena Latvijā augusi par 20 procentiem, bet samaksa par pienu palikusi 1999. gada līmenī. Pašlaik Latvijā pastāv divu veidu piena ražošanas saimniecības – ap 1997. gadu modernizētās un kūtis, kuras strādā ar novecojušu tehniku un iekārtām.
A.Vītolbergs domā, ka SAPARD līdzekļi piena ražotājiem «ir garām», jo viņi nevarēs pierādīt savu uzņēmumu dzīvotspēju. «Jau tagad bankām uzrādām augstāku piena cenu nekā saņemam,» viņš atzīst.
Piena ražošanai raksturīgs ļoti augsts tehnikas noslogojums – slaukšana vadā vai zālē, dzesēšanas iekārtas, bet lielākais klupšanas akmens ir ES prasībām neatbilstošas mēslu krātuves. Satraukumu rada arī ES izvirzītās dzīvnieku labturības normas, kas paredz, ka no 1. jūlija teļus nedrīkst turēt piesietus un tiem jādzīvo būros.
«Eiropai mūsu piens nav vajadzīgs, un šķiet, ka Latvijā kāds ir ieinteresēts, lai piensaimniecība lēni nogrimtu. Ar 500 entuziastu tā nepastāvēs,» spriež A.Vītolbergs. Viņš aprēķinājis, ka līdz 2003. gadam piena ražošanas saimniecību attīstībā jāiegulda 210 miljoni latu, bet 12 miljoni latu vajadzīgi piena pārstrādes attīstībai – citādi Latvija nespēs iekļauties Eiropas tirgū. Jau pērnā gada nogalē Piena ražotāju asociācija ierosināja ieviest subsīdijas par piena litru, izveidot neatkarīgu laboratoriju un piena reģistru. Subsīdijas par piena litru atspēkoja Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra direktors Mārtiņš Cimermanis – par to nelietderību liecinot citu valstu pieredze, jo palielinoties pārstrādātās piena produkcijas cena. Igaunija, piemēram, nonākusi tiktāl, ka maksā zemniekiem par to, lai viņi pienu nenodotu pārstrādei.
Piena intervence – jau šovasar
Piena ražotāju asociācijas priekšsēdētājs aicināja ieklausīties Zemkopības ministrijas pārstāvju – valsts sekretāres Laimdotas Straujumas un Lauksaimniecības nozaru attīstības departamenta direktores Ziedones Bērziņas – vārdos. Departamenta direktore atzina, ka pēdējos trijos gados piena ražošanas nozare ir sastinguma punktā, lai gan atzīta par vienu no prioritārajām. Kopējā lauksaimniecības galaproduktā piena ražošana veido 30, piena pārstrāde – 18 procentu no visā pārstrādes rūpniecībā saražotā, bet 17 procentu tiek eksportēts. Savukārt pārstrādei Latvijā tiek pārdoti 48 – 49 procenti iegūtā piena (ES pārstrādā 85 – 90 procentu). Pašlaik Latvijā vēl nav ieviestas ES piena nekaitīguma prasības, bet tas jāizdara tuvāko gadu laikā. Patlaban 42 procenti mūsu augstākās šķiras piena atbilst ES standartiem. Latvijas piena kvota, domājams, būs 1,2 miljoni litru.
65 saimniecības, izmantojot valsts subsīdijas, rekonstruējušas fermas un ieviesušas jaunas tehnoloģijas, divu gadu laikā iegādājoties 186 slaukšanas iekārtas un 125 piena dzesētājus. Vairums govju – 131 878 – mīt no vienas līdz piecu govju, bet 75 000 – no sešu līdz 200 govju ganāmpulkos. Pārraudzībā ir ap 70 000 govju, to vidējais izslaukums gadā ir 4025 litri.
Z.Bērziņa uzsvēra, ka piensaimniecības nozare katru gadu saņem aptuveni pusi no kopējā lopkopības subsīdiju apjoma, samaksa par govi katru gadu aug. Pašlaik tiek izstrādāti Ministru kabineta noteikumi par piena reģistru, lai novērstu piena ražošanas sezonalitāti, Zemkopības ministrija izstrādā piena intervences pasākumus.
Valsts sekretāre L.Straujuma problēmas risinājumu redz finansu līdzekļos. SAPARD varētu kavēties līdz vasaras otrajai pusei, un Zemkopības ministrijai parādījušies 4,4 miljoni latu brīvu līdzekļu, no kuriem trīs miljoni tiks novirzīti lauksaimniecības modernizācijai, bet pārējā nauda – ES un kandidātvalstīs ražotās tehnikas iegādei un kredītprocentu subsidēšanai. Ministrija sadarbībā ar Hipotēku banku gatavo ilgtermiņa kredītprocentu likmes samazināšanu. Jau šovasar plānots iedarbināt intervenci piena nozarē, taču priekšā stāv liels darbs likumu sakārtošanā, jo neviens no tiem piena intervenci neparedz.
