Ir gan patīkami, gan amizanti vērot, kā Latvijas politiķi, līdzīgi kā plēsējs, sajūt medījumu, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, un ar aizvien lielāku centību imitē strādāšanu sabiedrības labā.
Ir gan patīkami, gan amizanti vērot, kā Latvijas politiķi, līdzīgi kā plēsējs, sajūt medījumu, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, un ar aizvien lielāku centību imitē strādāšanu sabiedrības labā. Laikam tā arī jādara, jo priekšvēlēšanu gads (ar dažiem mēnešiem) paskries, ka nemanīs, bet cīņa – citam par sulīgāku gaļas gabalu, citam vienkārši par vietu zem saules – kļūst aizvien sīvāka.
Šoreiz par mērķi trāpījušies bagātīgi atalgotie valsts pilnvarnieki, no kuriem nu valdošās partijas it kā vēlas atteikties. Valsts un pašvaldības uzņēmumu darbu nu aprūpēšot un par rādītājiem atbildēšot ministriju ierēdņi. Attiecīgā likumprojekta iesniedzēji lēš, ka uz pilnvarnieku algu un prēmiju rēķina izdosies ietaupīt vismaz pusi, iespējams, pat divas trešdaļas no līdzekļiem, kas pašlaik tiek tērēti pilnvarnieku algām un prēmijām. Tomēr ir nopietnas bažas par to, ka ar šāda lēmuma palīdzību netiks atrisinātas valsts un pašvaldību uzņēmumu uzraudzības caurspīdīguma problēmas. Tādējādi ietaupītie līdzekļi var izrādīties tīrais nieks salīdzinājumā ar potenciālajiem zaudējumiem, piemēram, ministriju ierēdņu nekompetences dēļ.
Apskatīsim vienkāršu sakarību no mūsu valsts darba tirgus. Vairāk nekā labi ir zināms, ka atšķirībā no privātā sektora, kur pēdējā laikā vērojams lēns atalgojuma pieaugums, ministrijās joprojām strādā cilvēki, kas piedalās likumdošanas aktu izstrādē un saņem mazāk nekā 200 latu «uz rokas». Vēl vairāk skaidrs, ka par šādu naudu ministrijās savu laiku «neatsēž» kvalificētākie un spējīgākie speciālisti, kas privātbiznesā par analogu darbu varētu saņemt trīs, četras un pat piecas reizes vairāk. Un nu Ekonomikas ministrijas (EM) speciālisti ir nākuši pie atziņas, ka šie paši ierēdņi ar nožēlojamo atalgojumu varētu uzraudzīt tādus monstrus kā «Latvenergo» (kas vēl pēc nesenas statistikas skaitījās lielākais Baltijas uzņēmums), «Latvijas gāzi» vai to pašu joprojām neprivatizēto «Latvijas kuģniecību». Šķiet, EM loģika ir vienkārša: jo mazāk saņem, jo mazāk gribas. Realitātē, kā mēs labi zinām, ir pilnīgi otrādi.
Nākamais jautājums – vai šādi netiek veicināta korupcija? Ja valsts pilnvarnieki, kas tiešām ir pārāk dāsni atalgoti, ir noteiktu partiju pārstāvji, aiz kuru muguras stāv konkrēts politisks spēks, vēl teorētiski (atkārtoju – teorētiski) var kontrolēt cits cita darbību, tādējādi nepieļaujot vismaz klajas nelikumības uzraugāmajos uzņēmumos, tad jāšaubās, vai to spēs zemu atalgotie un bieži vien bezpartejiskie ministriju ierēdņi. Viņiem būs vairāk nekā grūti atvairīt partiju spiedienu, par kura esamību mazajā valstiņā Latvijā šaubas nerodas. Rezultāts pilnvarnieku atcelšanai var izrādīties mazefektīvs – partijas tāpat turpinās paklusām uzraudzīt uzņēmumus, kuru «piekritība» vienai vai otrai partijai droši vien paliks nemainīga, tikai šāda uzraudzība būs daudz aizklātāka. Tas, protams, pavērs iespēju apšaubāmām ekonomiskām darbībām.
Iepriekšminētais tomēr nenozīmē, ka ideja par atteikšanos no pilnvarniekiem būtu peļama. Tā nav, tikai likumprojekta iniciatoriem būtu pragmatiski jāpadomā, kas nāks pilnvarnieku vietā. Skaidrs, ka atstāt bez uzraudzības uzņēmumus ar desmitiem miljonu latu apgrozījumu, būtu noziegums. Skaidrs, arī tas, ka pilnvarnieki, ņemot vērā vidējo dzīves līmeni mūsu valstī, saņem nepiedienīgi un nepamatoti lielu atalgojumu. Taču tikpat skaidrs arī tas, ka ir bīstami lielus uzņēmumus nodot mazatalgotu ierēdņu uzraudzībai. Ja ir velēšanās nodrošināt ne tikai formālu, bet arī reālu uzraudzību, ministriju attiecīgo ierēdņu atalgojums ir jāpaaugstina. Citādi ir visai nopietnas šaubas par cēlā nodoma rezultātiem. Taču, ja ministriju attiecīgajiem ierēdņiem tiktu paaugstināts atalgojums, var gadīties, ka uzraudzībā tiks iztērēts vēl vairāk līdzekļu nekā pašlaik, algojot un prēmējot pilnvarniekus. Cik garš, tik plats. Šajā situācijā laikam ir vienkārši jāpadomā un jāparēķina. Labas idejas piepildās vienmēr, kad tās nesasteidz.
