Ir vērts padomāt par iebarojamās barības daudzumu, ko iemest ūdenī pirms katras copes.
Pēc kāda mirkļa, padzīvojusies pa upes gultni un, cik spēdama, pretojusies, nezināmā zvīņnese sāk lēnām pagurt un celties augšup. Pēc kustībām saprotu, ka vimba tā nav un arī lielais brekšu paps parasti uzvedas savādāk. Pēc dažām sekundēm ūdens virspusē parādās nodevīgais dzeltenums, un manu, ka štekera gumijas vilcējs nav nekas cits kā skaists līnis. Protams, atliek vien viņu vēl dabūt uztveramajā tīkliņā, kam līnis nepavisam negrib piekrist. Taču nepielūdzamā štekera gumija un 16. numura āķītis dara savu. Lēšu, ka zivs svars varētu būt virs 1,5 kilogramiem. Tādu zonā nav izvilcis neviens, un nu jau situācija ir krasi mainījusies. Ir pilnīgi skaidrs, ka esmu stabili trijniekā zonā un ka mani neviens no tā ārā vairs nedabūs, ja vien kādam negadīsies tāds pats skaistulis. Mana necope ielozētajā sektorā, protams, turpinās, un turpmāko stundu es atkal nosēžu dīkā, taču uzmanīgi vēroju pārējos un aptuveni rēķinu, ko un cik citi izvelk. Atskanot beigu signālam, jūtu, ka būs labi, tomēr sirds tāda nemierīga. Svēršana saliek visu pa plauktiņiem, un esmu trešais. It kā jau priecīgi, bet ir skaidrs, ka Ventā šādus mačus rīkot laikam nav ieteicams, jo pietrūkst objektīva izložu rezultāta attiecībā pret makšķerēšanas vietām. To pierādīja arī nākamā diena.Izloze nosaka visuLai cik tas nebūtu smieklīgi, bet kā es, tā daudzi citi galvā pirms sektoru izlozes bijām sastādījuši pozitīvu vai nevēlamu vietu sarakstus. Redzēju daudz skābu sejas izteiksmju. Piemēram, visiem zināmais Normunds Grabovskis, izvelkot savu lozi, tikai novilka: «Nu ir galīgā pakaļā!» Un bija jau arī. Savukārt man izloze, varētu teikt, atmaksāja par iepriekšējo dienu, jo es gribētu redzēt to makšķernieku un viņa pacietību četras stundas no vietas uzmanīgi vērot pludiņu un tomēr sagaidītu to vienīgo copi. Pēc tam gan bija sajūta, ka acis ir iztecējušas.Otrajā dienā ielozēju A sektoru ar pēdējo numuru, kas dod labas priekšrocības. Tagad mazliet no man līdzīgo meistarības un pieredzes tiem, kam tās ir krietni mazāk.Ja braucat uz copi vai arī makšķerējat vienā un tajā pašā vietā vairākas dienas, ir vērts padomāt par iebarojamās barības daudzumu, ko iemest ūdenī pirms katras copes. Ja ir ļoti daudz sīkzivju, tad to samazināt nav vajadzības. Ja sīkās zivs pie gultnes nav, bet ik pa brīdim paceļas kas lielāks, pastāv varbūtība, ka jūsu copes vietā, kur zivīm jau vairāku dienu garumā ir «uzklāts galds», stāv lieli brekši, raudas, vimbas, līņi vai karpas, kas apēd vien tik, cik vēlas, bet paliek sargāt šo vietu un mazākos sugas brāļus vienkārši dzenā projām. Par šādu situāciju bieži vien liecina mazo zivtiņu atsevišķi «izlidojumi» virs ūdens virsmas. Tas visbiežāk novērojams seklās vietās ar nelielu straumi. Kāds teiks, ka tos mazos taču dzenā plēsoņas. Pilnīgi pareizi, bet ir viena atšķirība. Ja dzenā plēsoņas, tad mazās zivtiņas nolīst kā lietus, bet, ja no barības galda dzenā lielais breksis, karpa vai līnis, no ūdens pa retam izlec pa vienai vai, maksimums, divām zivtiņām. Turklāt tas notiek diezgan regulāri un tieši uz iebarotās vietas. Lūk, jums arī salīdzinājums un iespēja pārbaudīt, vai tas, ko saku, atbilst patiesībai.Visbiežāk, lai neteiktu, kā ierasts, sporta pludiņmakšķerēšanas sacensību sākuma iebarojumā tiek izlietoti aptuveni 60 procenti barības. Ja ņem palīgā uzskates līdzekļus, tad tās ir aptuveni 30 apelsīna lieluma bumbas. Tā arī otrajā dienā, vismaz manā zonā, 10 minūtes pirms starta šāviena, kas atļauj sākt iebarošanu, pilnīgi visi izveidoja aptuveni šādu daudzumu ēsmas. Savukārt es izlēmu riskēt, jo ne reizi vien ir attaisnojies, ka trešajā dienā labāk barot pakāpeniski un visu sacensību laiku. Mans plāns attaisnojās ar uzviju, jo, piemēram, starta barojumā zem štekera pludiņa uzklāju zivīm galdu tikai ar piecām barības bumbām. Jau pirmajās desmit minūtēs izvilku četras ap 200 gramu smagas raudas. Pārējie zonā klusēdami to visu tikai vēroja, bet es pie sevis nodomāju, cik gan ilgi tas turpināsies. Lēnām atdzīvojās arī pārējie un kaut kas jau sāka ķerties visur. Rauda man pazuda, bet parādījās sacensībām ļoti piemērots bonusa breksis. To nebija daudz, tikai pieci, lai būtu pirmais zonā un otrais kopvērtējumā pēc pirmā posma.Ko derētu ielāgot?Ja ūdens malā neesi viens, bet gan atrodies lielākā vai mazākā kolhozā, pacenties ieņemt vietu pa straumi zemāk par citiem. Ja tādu esi atradis, pavēro, cik daudz, cik lielas un cik intensīvi zivis tiek vilktas. Ja zivs ir liela, bet ķeras reti un šajā vietā esi pirmo dienu, tad, protams, nav zināms, kas tur noticis iepriekš, tāpēc ielādē ūdenī vismaz 10 iebarojamās barības bumbas. Rezultātu garantēju.Ūdens ir uzsilis, un var droši izmantot atraktorus. Tādi produkti kā slieku, motiļa un krabja atraktori nekad nebūs par daudz, jo tiem, kā likums, nav spēcīga aromāta, taču pilnībā pietiekams, lai piesaistītu zivi. Anīss, zemene, ananass, medus, vanilīns, kaņepe, koriandrs pieskaitāmi pie stipriem aromātiem, un ar tiem jārīkojas uzmanīgi. Piemēram, anīsa, ko izmantojam brekšu copē, lai samitrinātu barību, uz litru ūdens ir pietiekams ar četriem pieciem pilieniem.Samitrinot barību, vadāmies pēc dziļuma, kādā iebarojamai bumbai jāuzklāj zivīm galds. Ja vieta ir līdz diviem metriem dziļa un stingru gultni, bumbas veidojam stingras. Ja gultne ir mīksta, kā, piemēram, daudzviet ezeros, kur to klāj sapropelis, bumbām jābūt saspiestām tik cieši, lai, atsitoties pret ūdens virsmu, tās izjuktu. Upēs ar palielu straumi pie barības klāt obligāti liekam līmi.Esmu gatavs padalīties savā pieredzē ar jebkuru lielu vai mazu makšķernieku. Rakstiet «draugos» jautājumus, un, šķiet, ka arī www.copeslietas.lv varēšu ar jūnija vidu atbildēt uz katra interesēm.Visiem ne asakas, un neaizmirstiet, ka pirms Jāņiem ir līņu laiks!
