Pa radio dzirdu ieteikumu kājāmgājējiem, kas pārvietojas pa šoseju lauku apvidos, ne tikai nēsāt atstarotājus, bet arī ģērbties gaišās drēbēs. Labs ieteikums.
Pa radio dzirdu ieteikumu kājāmgājējiem, kas pārvietojas pa šoseju lauku apvidos, ne tikai nēsāt atstarotājus, bet arī ģērbties gaišās drēbēs.
Labs ieteikums. Šoferi varēs tumšajā vienmuļībā ieraudzīt kādu gaišu un dzīvot gribošu tēlu. Skaisti. Lauku cilvēks, dodoties pie darba, uzvelk baltu vai sudraboti pelēku tērpu un iet pa šosejas malu. Tad viņam milzīgā ātrumā garām pabrauc kāds “transporteklis” un nošļāc ar dubļiem. Viņš paliek dzīvs un laimīgi dodas tālāk. Vakarā viņam rodas neskaidrība, ko nākamajā dienā vilkt mugurā. Eh, būtu elektriskā ūdens piegāde un “veļas automāts”, tad varētu dzīvot labāk. Aplūkojis savus apģērbu krājumus, viņš vairs neatrod neko gaišu un piemērotu rītdienai. Tad viņš atceras, ka aptiekā nopērkama balinošā zobu pasta un pieņem saprātīgu lēmumu – turpmāk nēsāt trīs atstarotājus un zobus tīrīt ar balinošu līdzekli. Reklāmās vēsta – tad būšot žilbinoši balts smaids.
Ejot uz pāris kilometru attālo darbu, turpmāk viņš grozīs galvu pa labi un pa kreisi (jo nekad nevar zināt, no kuras puses tuvosies mašīna) un smaidīs amerikānisku smaidu. Garāmbraucošie apšļāks viņa tumšās drēbes ar dubļiem un nodomās, ka tas tur tāds pamuļķāks – rāda zobus tā, it kā smaidītu.
Bet daži pie stūres, kas būtu nevis piedzērušies nelieši, bet iereibuši autovadītāji ar pārsniegtām promilēm, mēģinātu izbraukt pa vidu starp divām smaidošo zobu rindām un trāpītu tieši atstarotājā.
Jūs sakiet – melns humors? Tas jau nav nekāds humors.
