Man negaršo ķīselis. Glums, salds. Ja nepieliek krāsvielas, arī bezkrāsains. Bet ķīseļa vārīšana un strēbšana ir modes tendence.
Man negaršo ķīselis. Glums, salds. Ja nepieliek krāsvielas, arī bezkrāsains. Bet ķīseļa vārīšana un strēbšana ir modes tendence.
Mani uzjautrina, kad cilvēki, kuri īsti nezina atšķirību starp Mūnu un mūku, “Panorāmā” izsakās par to, ka arhibīskapam Jānim Vanagam vajadzētu būt gudrākam. Vai arī kad žurnālisti dodas vārda un idejas karā par luteriskās baznīcas liberalizēšanu, par lielāko trūkumu uzskata to, ka Mūna un Lutera idejas vienlīdzīgās devās netiek apslacītas ar Svētā Vakarēdiena vīnu vispārējā miera labad. Tauta pēkšņi jautā – kāpēc tāds autoritārisms. Luterāņi taču līdz šim visu ko pieļāvuši. Kas tā par Vanaga patvaļu? Kur gara brīvība?
Latvijā nav grūti reģistrēt biedrības, tāpēc Sants var vadīt “svēto geju biedrību”, bet cienījamais profesors dibināt “apvienoto luteriski mūnisko brālību”.
Jaunas iespējas. Šķelšanās ir daļa no attīstības procesa. Attīstība var iet dažādos virzienos. Un to nevienam nevajag liegt.
Kad man jautā, ko es domāju par Vanaga varu, atbilde ir vienkārša: es labprāt piedalītos Jura Cālīša seminārā, bet negribētu būt viņa baznīcā un iet pie Dievgalda. Tas arī ir viss. Sakraments un lekcija nav viens un tas pats. Nevajag cīnīties pret konservatīvismu, neizprotot visbūtiskāko un mistiskāko, apslēptāko un patiesāko spēku, kas ir baznīcā.
Tradicionāli – ja notiek pārliecību vai uzskatu sadursme, kristīgo ticību vērotājiem gribētos redzēt kā bezzobainu večiņu, kas sūkā rozā ledenīti vai strebj ķīseli.
