Iespējams, ka vārds «tukšs» ir visdraņķīgākais no visiem vārdiem. Tukši pavadīta diena, tukšums galvā, tukšas acis.
Iespējams, ka vārds “tukšs” ir visdraņķīgākais no visiem vārdiem. Tukši pavadīta diena, tukšums galvā, tukšas acis.
Tukša miltu kule, kad vienīgā pirmsalgas vai pirmspensijas cerība ir pankūkas ar ievārījumu. Kā izcept pankūkas no neesošiem miltiem?
Nu labi, miltus var aizņemties. Bet no kā aizņemties tukši izniekotu laiku? No kādām rezervēm? Un kā prāta tukšumu pārvērst auglīgumā?
Saka – tukšas domas, tukšas runas. Un, šādu apzīmējumu dzirdot, mums viss skaidrs – tas ir kaut kas tāds, kam nav jēgas pievērst uzmanību.
Bet cilvēks nav nekāda miltu kule. Viņš nekad nav tukšs. Viņā vienmēr ir kāds saturs. Cits jautājums, kas tas par saturu. Varbūt tas tikai tāds savdabīgs slīpējums.
Bet to gan nācies redzēt, ka veca sieviņa savā gudrībā var pārsteigt ne mazāk kā cienījamas personas savā tukšvārdībā.
Bet tāpēc, ka tukši runā, vēl nenozīmē, ka cilvēks ir tukšs. Viņam sava gudrība, savs aprēķins. Varbūt vienkārši viņa prāts un tavs prāts nav radīts, lai tiktos uz vienas laipiņas vai vienā kantorī. Katram sava pilnības daļa.
Agrāk, ar tukšām somām nesdamies, kaimiņš kaimiņam uzsauca, kur vistas izmestas. Bet, ja otrs, atmetot ar roku, neķēra tašiņu un nenesās pēc ēdmaņas, pirmajam likās, ka tukši runāts, redz, kāds ērms, vistas izmestas, bet šim nevajag.
Vienam tukši pavadīts laiks šķiet mūžīgā steiga, citam klausīšanās putnu dziesmā.
Vienīgi tukša miltu kule vienlīdz tukša ir visiem, ja milti jāiet aizņemties.
