Pašlaik pilnā sparā ņemamies pa dārziem. Stādu dienas, dobju veidošana – rokam un laistām. Zied ievas, augļu koki, tulpes un narcises. Un mežs ir tik maigi zaļš, ka, saulē šķiet caurspīdīgs. Zaļums ir tik sulīgs un spilgts, kāds ir tikai pavasarī. Nesen, darbojoties pa savu dārzu, novēroju interesantu parādību. Kā jau zināms, lai apkārt mums augtu un zaļotu, līdzās zemes darbiem ir jāķeras arī pie šķērēm un zāģīša. Un tā vienai vecai plūmei šī ziema bija pēdējā. Pirms tā modās pavasarim, nācās nozāģēt. Tas nemaz nebija tik vienkārši, jo augļu koks ir gana ciets un blīvs. Arī lēmums likt lietā zāģi slimam, bet dzīvam kokam dārza labklājības vārdā nav visai patīkams. Pēc apņēmīgas zāģēšanas apmēram pusotra metra gari baļķīši sagūla dārza malā. Zari, protams, uz uguskuru, baļķēni – lai pagaida. Tā tie pāris nedēļas mēmi gulēja grēdā, līdz manu skatienu piesaistīja kas gaišs. Izrādījās, pie nozāģētā stumbra palikušais plūmes zars uzziedējis. Turpinājis augt, veidoties un sācis ziedēt. Skatījos kā uz brīnumu un aizdomājos par dabas doto spēku un uzdevumu kokiem plaukt, ziedēt katru gadu atkal un atkal no jauna. Pat tad, kad nav vairs sakņu, pietiek spēka uzziedēt.Pašlaik arī galerijā ir savi «Dārza darbi». Tāds ir izstādes nosaukums, un tās autore ir Jelgavā dzimusī gleznotāja Baiba Ūlande. Jau pirmoreiz izdzirdot nosaukumu, man tas šķita ļoti atbilstošs laikam un garam. Savukārt sarunās Baiba ir uzsvērusi, ka tas nav dārzs tiešā izpratnē. Viņas «dārza darbi» ir attiecību kopšana ar apkārtējiem – tuvajiem un ne tik tuviem. Dārzs ir dzīve. Pēc mākslinieces domām, attiecību veidošana un uzturēšana prasa rūpīgu darbu, tāpat kā regulāri ravējot savu piemājas dārziņu. Ko būsim paši paveikuši, to arī baudīsim. Pie iepriekšminētajām domām ļoti atbilstošs ir mākslinieces Tatjanas Krivenkovas teiktais: «Māksla – nu kam viņa ir vajadzīga? Tas ir tāpat kā ar ziediem – ne no tiem paēst, ne izdzīvot, bet bez tiem nevar. Tas ir tāpat kā ar jūtām. Kam tās vajadzīgas? Bet bez tām nevar iztikt…»Nu, kas mums liek katru pavasari iet dārzā, stādīt un kopt? Kāds no tās nemitīgās darbošanās ir labums? Man šķiet, ka nemaz nav tik vienkārši atbildēt uz tik pašsaprotamu jautājumu. Un kas dod spēku uzziedēt nozāģēta koka sīkam zaram?
