Es dzīvoju savu senču un radinieku ēnā. Burtiski. Kad ērti ieritinos dīvānā un pieslēdzos «real life» zilajam logam, ļaujoties filmu, seriālu un dokumentāriju patiesībai, viņi klusu čukst no sienas tais dažos vārdos vai teikumos, kas kaut kā palikuši neieslīguši vēstures pelēkajā muklājā. Noķerti un melns uz balta uzdrukāti.Es stāstu par savas dzimtas koku, kas lepni gozējas uz dzīvojamās istabas sienas un stāsta par teju pieciem tūkstošiem savstarpējām radu saitēm savienotiem cilvēkiem. Gan vertikāli, rokoties cauri gadskaitļiem un stiepjoties augšup vēl neieņemtā telpā, gan horizontāli, slāņojoties paaudžu kārtās. Kā jau kokam – skaiti gredzenus un sapratīsi gadus, slimības un īpašos apstākļus.Šajā grafikā gan nebūs tik vienkārši, jo «dzimte, skaitlis, locījums» vai «kas, ko dara, kāpēc» vietā brīžam ir tikai dzimšanas un miršanas dati vai kāda frāze no šķietami pēdējā dzīves palīgteikuma. Bet varbūt tomēr gramatiskā centra? Piemēram, viss, kas pieticīgajā ailītē minēts par kādu Intu, ir – salaidusi ar savu krusttēvu, un tāpēc pārējā viņas ģimene ar savu piederīgo vairs nav runājusi. Par Mārtiņu teikts, ka viņš cara laikā Petrogradā spēlējis cirku. Monika ir laba zobārste Vašingtonā. Juliāns bija latviešu streļķis, mantoja tēva mājas, bet ātri tās nolaidis uz grunts. Labsirdīgā dzimtas pārstāve Agate nesatikusi ar savu vieglprātīgo brāli. Ģirts beidzis ostu menedžmenta skolu. Leonarda sieva dzemdībās nomirusi, bet viņš – nodzēries. Atrodams arī vienīgais ieraksts, ka Helēnas vīrs Antons pēc kara aizbēdzis uz Rietumiem un nav atgriezies, bet Irēna beigusi Franču liceju. Juris bijis maizes cepējs, Francis – liels kauslis, bet Antons – traktorists un muzikants. Skumji, bet viss, ko uzzinu par Pēteri, ir – viņš mīlestības un saimniecisko nebūšanu dēļ nošāvies uz sava tēva kapa. Savukārt Pouls mantojis tēva mājas un aizvedis tās līdz miljonāra statusam, bet par godu Ksaverijas piedzimšanai 1883. gadā tika piekārts milzīgs sienas pulkstenis, kas savu goda vietu nav pametis joprojām.To lasot, dvēselē notiek dīvaina viļņošanās. Uz mirkli iztēlē uzaust šie cilvēki, bet uzreiz arī zūd. Pietrūkst saišu, ar ko viņus ievilkt nedaudz «taustāmākā» realitātē. Varētu meklēt, bet tas laiks… Starp citu, tas nebūtībā skalo arī tevi un mani. Kādu teikumu nākamajām paaudzēm atstāšu es? Varbūt tas nemaz nesanāks, bet aprobežosies ar lakonisko dzimis – miris faktu?
