Ir pusgads, kopš jaunam darba cēlienam durvis vēruši teātri, muzeji, kultūras nami.
Ir pusgads, kopš jaunam darba cēlienam durvis vēruši teātri, muzeji, kultūras nami. Uz sezonas pirmajā pusē paveikto atskatās gan mākslu profesionāļi un amatieri (Jelgavā pēdējie pulcējušies vairāk nekā 20 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos un interešu izglītības kopās), gan viņu daiļrades cienītāji un darbības koordinētāji (februārī gada jubileju svinēs pilsētas kultūras institūciju reorganizācijas gaitā izveidotā pašvaldības aģentūra «Kultūra»). Kas ievērības, atzinības, nosodījuma, vienaldzības, jebkuru citu izjūtu un atziņu cienīgs vai necienīgs kopš rudens noticis, «Ziņas» jautāja jelgavniekiem, lūdzot uz pussezonu atskatīties ierēdņa, eksperta un apmeklētāja acīm.
Tēlotājas mākslas dzīve 2002. gada izskaņā
Māris Brancis, mākslas zinātnieks:
Ļoti gribas ticēt, ka taisnība ir bijušajam jelgavniekam diriģentam Normundam Šnē: «Krīzes punktam esam pāri.» Viņš to sacījis, domādams par valsts mūzikas dzīvi, bet šķiet, ka tas attiecināms uz Latvijas kultūru kopumā, tai skaitā uz Jelgavu, dīvaino, pašapmierināto, sevī noslēgto pilsētu, kas tik tuvu Rīgai un lielā mērā to «baro» ar savu smadzeņu potenciālu.
Tēlotājas mākslas dzīve Jelgavā šajā rudens sezonā ir bijusi pārsteidzoši rosīga. Kā nozīmīgākais notikums, kas aizskanēja pāri pilsētas robežām un pat līdz Šauļiem bija sadzirdams, ir 5. starptautiskais ledus skulptūru festivāls, šķiet, vienīgais kultūras pasākums ar valsts nozīmi (par tā rezonansi pasaulē man grūti spriest, bet pieņemu, ka sīka, lai neceltu lepnībā savus degunus pārlieku augstu).
Šis festivāls ir patiesi vērā ņemams notikums, kas ienes Jelgavā kādu svaigāku elpu arīdzan no ārpasaules. Liekas, ka daudzi pilsētnieki labprāt to apmeklē. Šogad rokrakstu un pasaules skatījumu amplitūda, arī no tematiskā un formas viedokļa, bija visai plaša. Droši vien skatītāji pamanīja, kāda nozīme ir ledus apstrādei, tā caurspīduma izmantojumam, apgaismojumam, mākslinieka tēlniecisko formu izjūtai, izdomai un talantīgumam. Ledus skulptūras iespējas varēja vērot liepājnieka Krista Erba darbā «Manā dārzā», kurā atklājās materiāla specifika, kādu nevar panākt ne akmenī, ne kokā vai bronzā. Personīgi mani ļoti iepriecināja abi Gunta Svikuļa veidojumi – asprātīgi, skaistām, plūdenām ārējām formām, izteiksmīgi.
Patīkami, ka daži festivāla darbi kādu laiku, kamēr neizkusīs vai kāds tos nesadauzīs, greznos mūsu pilsētu. Iepriecinoši arī, ka «Ziņas» šogad festivālam (kultūrai kopumā vispār) pievērsa lielu uzmanību.
Visu labo iespaidu bojāja sals un mūziķu ākstīšanās un bļaustīšanās, prastās izrunāšanās (vismaz apskates pēdējā stundā). Bet – ko tur var gribēt, ja katru dienu radio un TV izšļāc visādas jēlības, tiem palīdz arīdzan galveno teātru aktieri, un tad jau liekas, ka tas ir asprātīgi, gudri, jautri, labi un «pasaules līmenī».
Pilsētas tēlotājas mākslas dzīvē kā izcili notikumi minami triju mūsu mākslinieku – Gunāra Ezernieka, Mārča Stumbra un Georga Svikuļa – personālizstādes muzejā, apliecinādamas, ka Jelgavā top ļoti pamatīga, tradīcijās balstīta māksla.
Mani kā jelgavnieku darbības vērotāju gandarīja, ka atkal varējām apskatīt Ritmas Lagzdiņas – Zikmanes jaunāko veikumu Mākslas skolā, bet vēl jo lielāku prieku sagādāja Induļa Landaua darbu izstāde Rīgā, tiesa, kopā ar diviem kolēģiem.
Visas šīs izstādes uzurda domu, ka nepieciešams viens vai pat vairāki izdevumi par mūsu pilsētas māksliniekiem. Jelgavai ir ar ko lepoties. Kādēļ mums jācieš klusu vai jānolien maliņā, gaidot, kad kāds mūsu vietā to izdarīs? Atklātņu komplekts arī sen kā nozudis no veikalu letēm. Tādēļ nevaru neatzīmēt, ka beidzot visai krāšņu katalogu (par katalogu to gan grūti nosaukt, drīzāk par plašāku vizuālo ieskatu daiļradē) iemantojis mūsu lepnums Ģederts Eliass (iespiests Jelgavas tipogrāfijā, ar kuru arīdzan varam palepoties, ja jau tur iespiež visus labākos Rīgas mākslas izdevumus). Nu Marijai Kauperei jāgādā par monogrāfiju.
Jaunajā gadā gribas novēlēt visiem mākslas cienītājiem jaukus brīžus izstāžu zālēs, māksliniekiem – radošu garu un uzdrīkstēšanos, muzejam – nepagurt labu mākslas izstāžu rīkošanā, bet visiem – spēku nest savu nastu, kādu nu katram liktenis kamiešos uzvēlis.
Dzīve kļuvusi rosīgāka
Renāte Rudzīte, vidusskolniece:
Tāda izjūta, ka visi sarosījušies. Visur kaut kas notiek – vismaz es to īpaši spilgti manīju tieši šajā pusgadā. Arī sarīkojumu lielāku pārdomātību – piemēram, ledus svētkos vairāk bija gādāts par dažāda vecuma apmeklētāju piesaistīšanu. Tas acīmredzot ir jaunizveidotās pašvaldības aģentūras «Kultūra» nopelns.
Pilsēta galveno uzmanību pievērš gadskārtējiem svētkiem, kurus visi jau iepazinuši kā noturīgas un izdevušās tradīcijas. Ko jaunu lielākoties mēģina tie, kas dažādu iemeslu dēļ izlēmuši nesadarboties ar pašvaldību un neizpausties pilsētas mēroga sarīkojumos, taču mājās nesēž, rīko paši. Spilgts piemērs – «Jundā» organizētās breika sacensības un tā paraugdemonstrējumi «Tonusā».
Ar neformālām kultūras aktivitātēm priecē arī skolas. Mums 2. ģimnāzijā bija mūzikas nedēļa un jauno talantu konkurss. Interesanti, piemēram, pirmo reizi dzirdēt, kā «new metal/crossover» manierē muzicē mūsu pašu skolasbiedru izveidota grupa (man interesanti galu galā uzzināt, kam īsti vingrinās kaimiņos dzīvojošais bundzinieks).
Cik varu spriest pēc saskares ar aģentūru (Mintautu Buškevicu un Āri Dreimani), jūtama viņu ieinteresētība jauniešu problēmās un viņiem domātu sarīkojumu organizēšanā. Agrāk tā nebija.
Par laika un darbu skaitīšanu…
Ingrīda Vilkārse, Jelgavas pilsētas valsts galvenā kultūras inspektore:
Atskatoties uz pussezonā padarīto, jāteic, ka darbs iesācies cerīgi. Tāpat kā visā valstī, arī mūsu pilsētā par šā gada prioritāti noteikti jāmin gaidāmie XXIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Dažādu iemeslu dēļ to sagatavošanas tehniskais posms nepiedodami ieilga, saceļot neapmierinātību gan dziesmu svētku virsdiriģentos, gan pašos dalībniekos. Vainīgo atrast vairs grūti, bet tagad viss darba smagums atkal uzvelts pašdarbnieka plecos. Repertuāra apguve, kas parasti pirms šāda mēroga pasākumiem aizņem vismaz divus(!) gadus, saspiesta vienā sezonā, kas prasa milzīgu kolektīvu vadītāju darbu un gandrīz fanātisku dalībnieku atdevi. Tāpēc, lai kolektīviem palīdzētu sagatavoties gaidāmajiem svētkiem, šogad esam ieviesuši jaunu darbības formu – pilsētas un rajona kopmēģinājumus. Katru mēnesi gan koristi, gan dejotāji sanāk uz kopmēģinājumu, kuru vada pilsētas virsvadītāji Gunta Skuja un Jānis Zirnis. Novembrī Jelgavā viesojās arī citi svētku virsdiriģenti (Gido Kokars, Imants Kokars, Ivars Cinkus, Aira Birziņa u.c.), kas ne tikai strādāja ar apvienoto kopkori, bet arī novērtēja jau padarīto. Iepriecināja, ka padarītā novērtējums bija pozitīvs. Smagākā situācijā ir tā saucamie viendabīgie – sieviešu un vīru – kori (Jelgavā svētkiem gatavojas sieviešu kori «Naktstaureņi», Spīdolas ģimnāzijas meiteņu koris un vīru koris «Ozols»). Tā kā Latvijā pēdējos gados šo kolektīvu skaits ir ievērojami sarucis (īpaši tas attiecināms uz vīru koriem), šīs grupas koru kopmēģinājumi notiek, apvienojoties plašākiem rajoniem, un tas, protams, saistīts ar liekiem finansiāliem izdevumiem.
Deju kolektīvi savu darba sezonu iesākuši tikpat veiksmīgi, jo decembra sākumā jau izmēģināja spēkus pirmajā dziesmu svētku sezonas skatē. Rīgas eksperti novērtēja 13 pilsētas deju kolektīvu, un to vadītāji varēja iesaistīties radošā diskusijā gan par jau padarīto, gan darāmo.
Tāpat kā dziedātāji un dejotāji, vasaras svētkiem gatavojas arī Jelgavas pūtēju orķestris. Šā gada īpatnība būs tāda, ka Doma laukumā koncertēs ne tikai atsevišķi pilsētu un pagastu orķestri, bet apvienotie reģionu sastāvi. Pie Zemgales reģionālā orķestra virsdiriģenta pults stāvēs Raitis Ašmanis, bet par programmas režisorisko daļu svētkos atbildēs Inta Englande.
Nākamā vasara būs ne tikai dziesmu svētku zīmē, bet arī starptautiskā folkloras festivāla «Baltica 2003» pieskandināta. Lai Latvija sevi varētu pārstāvēt ar vislabāko, tieši Mārtiņdienā Jelgava kopā uz novada ieskaņas sarīkojumu aicināja Zemgales reģiona folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus.
Par nostabilizējušos kultūras tradīciju Jelgavā jāsauc arī Ā.Alunāna dzimšanas dienai veltītais ikrudens amatierteātru festivāls, kas oriģināldramaturģijas parādē vieno dažādus Latvijas teātrus. Neapšaubāmi, ka tradīcija ir dzīva, tikai attīstoties, tāpēc arī šim festivālam jāmeklē gan aktuālākas formas, kas spētu vairāk piesaistīt tieši jaunatnes un plašu jelgavnieku uzmanību, gan plašāku publicitāti.
Viss iepriekš uzskatītais ir tikai mēģinājums aptvert lielākos notikumus sezonas sākumā. Lai gan nākamā gada budžets vēl nav apstiprināts, un visa amatiermākslas dzīve joprojām ir labilā stāvoklī, darbs turpinās. Lieli un mazi dejo un dzied, tautas lietišķās mākslas studijas auž jaunus tērpus, gleznotāji glezno, pinēji pin, bet jaunā gada pirmajā mēnesī pilsētā sāks dzīvi arī Jelgavas bigbends…
Neveiksmes liek mācīties, labais – priecāties
Līga Miķelsone, skolotāja:
Nerunājot par atsevišķiem sarīkojumiem, vispirms jāuzsver, ka ļoti augstu vērtēju «Jundas» darbību – brīva laika saturīgas pavadīšanas iespējas, centrs bērniem un jauniešiem piedāvā visu sezonu.
Pēc aģentūras «Kultūra» izveides jāatzīst, – kultūras nams ieguvis tādu kā otro elpu: to jūt, sākot jau ar vizuālo noformējumu, kas sagaida ienācēju, un beidzot ar daudzveidīgo repertuāru. Vēl, protams, jāstrādā ar publiku, lai izrādes un citi sarīkojumi būt kuplāk apmeklēti, taču kopumā viss, ko aģentūra organizējusi (arī plašāka vēriena svētki), bijis pārdomāts, nav trūcis jauninājumu.
Izstāžu atklāšanas reizēs un citos sarīkojumos Jelgavas muzejā redzams, ka muzejam ir noturīgs draugu loks, kas pastāvīgi paplašinās, gadu no gada apliecina muzejnieku darba jēgu.
Vēl vairāk pilsētai, protams, ir veicamo darbu, taču pēc dabas esmu optimiste. Tas, kas bijis mazāk veiksmīgs, liek mācīties. Par labo jāpriecājas.
