Kamēr aukstajā un miegainajā priekšvēlēšanu periodā dažas sīkpartijas kā mulsi sarkstošas līgavas devušās «precinieku» meklējumos, skaļāki procesi novērojami uz nacionālisma idejām balstīto partiju frontē.
Kamēr aukstajā un miegainajā priekšvēlēšanu periodā dažas sīkpartijas kā mulsi sarkstošas līgavas devušās (resursiem) bagātu, baltos vai citas krāsas zirgos jādelējošu konservatīvu vai liberālu “precinieku” meklējumos, lai jau tuvākajā nākotnē pretendētu uz politisko smagsvaru lauriem, skaļāki procesi novērojami uz nacionālisma idejām balstīto partiju frontē.
Par vienu no pagājušās nedēļas aktuālākajām politiskajām aktivitātēm uzskatāma nesen vēl sabiedriskās organizācijas statusu nesošās Raivja Dzintara vadītās nacionālpatriotu apvienības “Visu Latvijai!” (VL), kas vienkopus pulcējusi pārsvarā gados jaunus aktīvistus, pārtapšana par politisko partiju, lai jau nākamajās parlamenta vēlēšanās dotos cīņā par pārstāvniecību tautas kalpu rindās, izvirzot pat tik ambiciozu mērķi kā (atsevišķi vai vienā listē ar domubiedriem) vismaz trešdaļas mandātu iegūšana.
Jau pagājušajā gadā iecerētais process radījis zināmu mulsu šūpošanos tieši nacionālajā politiskajā flangā. Līdz šim redzamākais politiskais spēks, kas savu programmu ilgu gadu garumā un, ieslīgstot miegainā rutīnā, balstījusi uz latvietības postulātiem un nacionālā zirdziņa dzīšanu, bijusi apvienība “”Tēvzemei un brīvībai”/LNNK” (TB/LNNK). Laika gaitā vienmuļā nacionālisma dzirnu griešana lielu daļu elektorāta padarījusi samērā miegainu, savukārt partijai muguru uzgriezuši tās ietekmīgākie sponsori, un tā radīts ideāls placdarms svaigu tautiskuma propagandētāju uznācienam. Svinīgo kongresu ar savu klātbūtni pagodināja vēl esoši un jau pabālējuši vietējās politiskās skatuves spīdekļi, piesardzīgi mēģinot vilkt kaut minimālas paralēles starp saviem un VL uzskatiem un klusi izdvešot cerību nākotnē darboties kopā ar “jauniem un gudriem cilvēkiem”.
Bet jaunībai līdzi neizbēgami nāk arī maksimālisma un ideālisma kults. Spriežot pēc jaunizceptās partijas pirmajām aktivitātēm, vēlētāju piesaistei nolemts izmantot radikālu taktiku un skaļu līdzdziedāšanu jautājumos par Abrenes atgūšanu un pastiprinātu Latvijas vēstures mācīšanu skolasbērniem. Pēc vairākām vēlēšanām, kur virsroku ņēmuši salīdzinoši liberālu uzskatu pārstāvji, teorētiski nav izslēgts, ka rudenī uz politiskā ceļa tiks novērots krass labais pagrieziens. Tas būs kā ass pretstats “kreiso” partiju promaskaviskajai orientācijai un to mēģinājumiem izvērst balsu zveju starptautiskā mērogā līdz pat Īrijas šampinjonu audzētavām. Bet tad kļūst pilnīgi skaidrs, ka parlamentā no liberālo spēku klātbūtnes neizvairīties un sekas var būt visai tālejošas, lai arī valsts attīstībai ne sevišķi labvēlīgas. Kas gan cits, ja ne pēdējo divpadsmit gadu varas partijas, kuru kodoli vai vismaz atliekas dažādās kapacitātēs joprojām vēl redzamas politiskajā arēnā, spēlējušas izšķirīgu lomu, lai valsts modelis būtu tieši tāds, kādu to redzam pašlaik? Kas vēl, ja ne varas partiju kosmopolītiskais vairākums daudzu gadu garumā turējies pretī TB/LNNK ierosinājumiem pievilkt grožus naturalizācijas procesam, kam atbalstu pauž arī VL, kas, spriežot pēc vairākiem izteikumiem, naturalizācijas eksāmena un pilsoņa pases vietā cittautiešiem mīļuprāt piedāvātu brīvbiļeti vismaz līdz austrumu robežai? Pat ja nacionālradikālie jaunpienācēji būs gatavi sēsties pie viena galda ar politiķiem, kas līdz šim lielā mērā darbojušies pret viņu uzskatiem, no asiem konfliktiem izvairīties neizdosies.
Nacionālistu vidū radikālāku spēku par politiskā tirgus zaļajiem gurķiem VL atrast grūti, tā kā šīs politiķu kopas nokļūšana likumdevēju rindās var draudēt ne tikai ar vietēja mēroga asumiem. Arī augstāka līmeņa skandāli paliktu tikai laika jautājums. Lai uzzinātu, kam tas būtu izdevīgi, tālu nav jāmeklē.
