Viss sākās ar LU studentu derībām. Riskējot ar pudeli alus, kāds studentu partijas «Kosmosa noslēpumu zinātājs» biedrs uzņēmās pareģot nedzirdētas, no līdzšinējām atšķirīgas radiostacijas drīzu parādīšanos galvaspilsētas FM diapazonā.
Viss sākās ar LU studentu derībām. Riskējot ar pudeli alus, kāds studentu partijas «Kosmosa noslēpumu zinātājs» biedrs uzņēmās pareģot nedzirdētas, no līdzšinējām atšķirīgas radiostacijas drīzu parādīšanos galvaspilsētas FM diapazonā. Viņam izrādījās taisnība: studentu radio idejas oriģinalitāti, tās īstenošanai piešķirot frekvenci, 1999. gadā pienācīgi novērtēja tolaik konkursu izsludinājusī Nacionālā televīzijas un radio padome. Pašas radiostacijas tapšanai ar entuziasmu un studentu savāktajiem līdzekļiem vien nepietika. Kaut arī finansiālā atbalsta meklējumi vainagojās panākumiem, radio «KNZ» nebija lemts ilgs mūžs. Galvenā akcionāre pēc nepilna gada no stilistiski dažādas nekomerciālās mūzikas radio koncepcijas atstāja tikai «KNZ» nosaukumu, un drīz skaitītas bija arī tā nesējas radio dienas.
Kopš tā laika pagājuši divi gadi, un Studentu padomes īrētajā Latvijas Radio piektās programmas frekvencē 93,2 jau 48 dienas skan «KNZ» «reinkanācija» «Naba». Tā turpina priekšgājējas tradīcijas, ik dienu piedāvājot muzikāli izglītojošas un izklaidējošas autorprogrammas stilistiskā ampilitūdā no metāla un pankroka līdz klubu elektroniskajai vai etnomūzikai (līdz ar plāniem radio aktivitātēs iesaistīt jaunus cilvēkus «nabieši» prognozē, ka būtiskākās izmaiņas programma varētu piedzīvot tuvākajā mēnesī). Pārējā diennakts laikā «Naba» dod priekšroku vaļīgākam muzikālajam formātam, kas nenoliedz iespēju «alternatīvās» mūzikas raidstacijas viļņos viesoties arī Raimondam Paulam, Kailijai Minogai vai Maiklam Džeksonam. Otra atšķirība no «KNZ» – labāka dzirdamība: ap 40 kilometru uztveramības rādiuss «Nabu» ļauj klausīties arī Jelgavā.
Studentu radio programmu veidotāju skaitā, tāpat kā vairums «nabiešu», kopš «KNZ» laikiem ir Ģirts Šolis un Jānis Vuguls, kas dīdžeju gaitas sākuši Jelgavas 2. ģimnāzijas 11. klasē. Izrādās, par mirušu nav uzskatāma arī viņu deviņdesmito gadu vidū dibinātā un «Ziņu» lasītājiem jau pazīstamā Jelgavas grupa «Frontlaines».
Vai nezināt, lūdzu, pa kurām durvīm uz radio, jautāju un nopriecājos, ka tumšajā un slidenajā pagalmā sastaptajam vientuļajam gājējam ar mani pa ceļam. To, ka uzrunātais izrādījās mana apmeklējuma «mērķis» Ģirts Šolis, aptvēru tikai vēlāk. Vairākos gados, kopš pēdējo reizi bijāt redzami kādā «Frontlaines» koncertā, pat izskats atmiņā pabalējis. Pēdējā reize laikam bija grupas «Baložu pilni pagalmi» ieraksta «Vēstules» atvēršanas svētkos…
J.V.: Mums pēc tam pat bija koncerts «Tonusā» – «Pirmsjāņu nakts manevri». Radās doma par kādu lielāku turneju, bet viss izjuka menedžera dēļ.
Cik ilgi kopš tā laika vēl kā grupa pastāvējāt?
J.V.: Varētu teikt, ka faktiski pastāvam vēl joprojām. Šoruden (divus vai trīs gadus kopš pēdējā koncerta) sarīkojām piecus sešus mēģinājumus un, iespējams, ka vēl turpināsim, bet tagad atkal radio…
Kā veidojās jūsu dīdžeju pieredze pirms «KNZ»?
J.V.: Radio pieredze mums abiem ir vienāda, un tā sākās Zemgales radio kādā deviņdesmit piektajā gadā.
Ģ.Š.: Dīdžeju būšana sākās, kad iepazināmies ar Jāni. Vienpadsmitajā klasē viņš pārnāca uz Jelgavas 2. ģimnāziju no Ozolniekiem. Ieraudzīju, ka viņam bija «Cure» kasete, kaut kādi «U96» remiksi, «KLF». Līdz tam man klasesbiedru vidū nekādu domubiedru (muzikālā ziņā) nebija. Pirmais teikums, protams, bija «iedod paklausīties». Tā arī kopā sākām. Ap to laiku «otrajā videnē» biju sācis likt mūziku skolas «disenēs» (to par «dīdžejošanu» gan grūti nosaukt).
Divpadsmitajā klasē izrāvos no skolas vides. «Ķēru klāt» Jelgavas rajonu: daži vīri bija padzirdējuši par mani. Ārkārtīgi interesējos par visām miksēšanas tehnikām un tamlīdzīgi – pirmie soļi lenšu magnetofonu apguvē. Magnetofonus stiepu uz Ozolniekiem, kur darbojāmies jau abi divi. Es spēlēju gan «Tonusā», gan pilsētas un rajona kultūras namā. Pēc tam Jānis atklāja iepriekš neapzinātu lauku – Ozolnieku tautas namu. Tad estrāde, toreiz vēl Pasta sala, mašīnbūves rūpnīca, galu galā «Daugavas» sporta nams (iznāca aizvietot tādu «monstru» kā Agri Semēvicu – man tā bija lieliska iespēja uzsist sev cenu). Tā tas viss sākās un beidzās deviņdesmit… piektajā gadā, laikam, kad parādījās radio. Augstākais sasniegums bija rajona skate, kur ieņēmu pirmo vietu. Renesanse sākās nesen, pēc «Radio KNZ» pajukšanas. Jānis sāka savus gotu ceļus, man atkal – tādas simtprocentīgās «oldschool parties» «Pulkvedī» un citur, kur tiekam spēlēt. Bet ne vairs tādēļ, lai vienkārši katru nedēļu būtu, kur pelnīt naudu. Gatavojamies rūpīgi, sevišķi Jānis.
J.V.: Atšķirībā no Šoļa aktivitātēm deviņdsmito gadu pirmajā pusē manā tā laika dīdžeja pieredzē nebija nekā ievērības cienīga. Taču 1995. gadā iepazināmies ar Jelgavas muzikālo inteliģenci, un radās projekts «Zemgales radio». Pēc pusotra gada tā eksistence skandalozi beidzās.
Ģ.Š.: Man mājās ir «lentenieks», kas manās rokās nonācis ne nu gluži kā algas parāda samaksa, bet… pārsvarā ar cilvēkiem par darbu toreiz norēķinājās tieši tā – ar apķīlāto studijas mantu.
J.V.: Nebija nekādas datorizācijas kā mūsdienu radio, spēlējām pat kasetes… Tā bija pirmā radio pieredze.
Ģ.Š.: Sapnis par radio, man liekas, bija radies jau skolas laikā – tāpēc uz galvas ar visām četrām tur metāmies iekšā.
Salīdzinot ar pirmā studentu radio formātu, «Nabā» tas kļuvis jūtami nenoteiktāks.
Ģ.Š.: Tolaik tā bija vienīgā roka stacija, tāpēc šādas mūzikas bija vairāk. Tagad šajā ziņā neesam vienīgie un neizjūtam nepieciešamību iekļauties tik šaurā formātā. Turklāt vadāmies pēc principa nevienam neteikt «nē».
J.V.: Atšķirība ir arī tā, ka «KNZ» dators mūziku lika tikai pa nakti. Dīdžeji darbojās visu dienu. «KNZ» bija tā kā ledlauzis. Piedāvāja ārkārtīgi daudz tādas mūzikas, kuru līdz tam radio Latvijā baidījās spēlēt. No «Rammstein» līdz…
…«Placebo».
J.V.: Jā. Es teiktu, «KNZ» bija izmēģinājumu poligons, no kura mācījās pārējie. «SWH Rock» parādījās divus trīs mēnešus pēc «KNZ» izjukšanas – ar «Rammstein» un visu pārējo. Tagad mums atgriezties ar to pašu vairs nav jēgas. Tāpēc nākam ar daudz plašāku tādas mūzikas klāstu, ko citi nespēlē. Protams, kvalitatīvas.
Bijušā un esošā studentu radio atšķirība ir arī īpašumstatusā. «Naba» skan Latvijas Radio piektās programmas vilnī.
Ģ.Š.: Taču Studentu padome šo frekvenci īrē. Neesam komercstacija, esam Studentu padomes algots radio. Tā ir mūsu galvenā atšķirība un priekšrocība. Tam, ka veiksmīgi var «dīdžejot» ilgstoši un strādāt nopietnu un atbildīgu maizes darbu vienlaikus, Jānis ir spilgts piemērs. Iepējas ar radio dīdžeja nodarbošanos pelnīt iztiku nākotnē varbūt apsvērs pavisam nedaudzi «nabieši», piemēram, es kā topošais aktieris. Taču Radio «Naba» pašlaik ir mūsu piepildīts sapnis. Par sapni atalgojumu, kā zināms, nemēdz prasīt. Īsi sakot, paldies visiem, kas nāk mums palīgā. Viens ir skaidrs – nekas nebūtu noticis bez Madara Štramdiera. Lai stāstītu par to, kā iepazināmies ar Madaru, jāatgriežas dziļākā vēsturē, kad «dīdžejošana» mums kļuva par šauru. Sarīkojām pirmos «mēģus», ņēmāmies, kamēr mūs no turienes padzina (smieklīgs stāsts, bet to varbūt citreiz). Mūziku, ko tur ierakstījām, aizsūtījām uz Rīgu organizācijai, ko tagad sauc mūziķu apvienība «Tornis». Jānis Daugavietis mūs uzaicināja uz pirmajiem koncertiem. Tas bija stimuls kaut ko darīt tālāk, atrast telpas. Pirmais koncerts bija 1994. gadā, un Madars bija tas, kas to visu organizēja. Viņa grupa «Nāves instinkts» bija tādi paši baltie baloži kā mēs: viņi – ventspilnieki, mēs – jelgavnieki, pārējās – Rīgas grupas. Vēlāk viņš mūs uzaicināja spēlēt vēl šur un tur arī iepazināmies. Vienulaik mūsu grupām bija arī kopīgas mēģinājumu telpas.
J.V.: Es Madaru pazinu mazāk. Viņš uz jauno radio uzaicināja Ģirtu, Ģirts iedeva man pieteikuma anketu, un pats aizbrauca uz Franciju. Divas dienas pirms iesniegšanas termiņa beigām, vakarā darbā sēžot, pārlasīju, nodomāju, kas būs, būs, aizpildīju, pēdējā dienā nosūtīju.
Ģ.Š.: Pēc pusgada atgriezos es, un, man par lielu prieku, tāpat kā Jānim izdevās iekļūt «KNZ» dīdžeju konkursa otrajā kārtā. Sākām darboties. Tā sapnis piepildījās. Starp darbības posmiem abos radio cerības un ilgas piepildījās arī citā ziņā. Spēlējam, piemēram, klubos, kuros savulaik mums, mazajiem jelgavniekiem, sevi iedomāties kā dīdžejus nemaz nebija tik viegli. Vārdu sakot, viss notika. Tikai jāgādā, lai tas neapstātos, un vairāk jāpievēršas pašu radošajām lietām. Pirmām kārtām jau «frontlainēm».
