Vērtējums mazina psiholoģisko spriedzi, kas rodas, sastopoties ar jauniem dzīves uzdevumiem.
«Cilvēkā ir vajadzība pēc atgriezeniskās saites. Kā būtu, ja vienu dienu pieietu pie spoguļa, bet neredzētu savu atspulgu? Kas ar mani tad notiktu?» retoriski jautā psiholoģe Ilze Āna, ievezdama pārdomās par vērtējuma nozīmi mūsu dzīvē. Šis jēdziens iet roku rokā ar salīdzināšanu, pašvērtējumu, dažādām attieksmēm, kas to pavada, un pa tiešo ietekmē mūsu pašsajūtu un nostāju, ja vien dzīvojam sabiedrībā. «Mūsdienu angļu psihologs Ergails pašvērtējumu uzskata par vienu no septiņām cilvēka pamatvajadzībām, kas cieši saistīta ar tieksmi saņemt uzslavu no apkārtējiem,» turpina Ilze un skaidro: «Līdz ar novērtējumu cilvēks iegūst psiholoģisku komfortu, mieru, līdzsvaru, harmoniju. Tā ir pirmā «melodija», kas ieskanas piedzimstot un pavada turpmāko dzīvi!»Salīdzināšana jau no mazotnesJa vien cilvēks nav tendēts būt vientuļnieks un izolēt sevi no sabiedrības, viņam jau no mazām dienām rūpēs iekļauties un piederēt – ģimenei, bērnudārza grupiņai, skolai, darbavietai, tautai un citām grupām. Tas savukārt virza uz salīdzināšanu un iekšēju izvērtēšanu, vai esmu atbilstošs. «Varbūt bērns vēl nespēj to verbalizēt, bet jau saprot – esmu par mazu, lai aizsniegtu galdu. Jāpakāpjas!» tēlo psiholoģe, norādīdama, ka vērtējumu gūstam arī apkārtējos, kas spēj mainīt mūsu uzvedību. «Mazais iziet pagalmā un met citiem vienaudžiem virsū smiltis, bet sastopas ar viņu nosodošo atbildes reakciju, tādējādi izprotot savas rīcības loģiskās sekas. Tajā brīdī var ko mainīt. Novērtējumam ir dziļa un personības attīstību virzoša jēga. Šīs vajadzības neapmierināšana rada spriedzi – jūties kā muša, kas sitas gar bunduļa sienām. Un nav nozīmes, kas dod novērtējumu – pats vai kāds cits –, galvenais, ka tas ir! Piemēram, mammas un tēti dažkārt jūtas slikti vecāki, kas nezina, kā rīkoties ar bērnu. Tā ir liela psiholoģiska spriedze līdz brīdim, kad kāds pasaka – nomierinieties, viss ir kārtībā! Vairums vecāku iet cauri tam, kam tagad jūs!»Gatavošanās dzīvei pirmsskolas vecumāNovērtējuma gūšana ir īpaši svarīga situācijās, kad sastopamies ar jauniem dzīves uzdevumiem un lomām, kas savukārt ved atpakaļ uz laiku, kad mums bija trīs līdz seši gadi. Šis cilvēka attīstības periods ir unikāls, jo to pavada rotaļāšanās un iejušanās visdažādākajās lomās – mammās, tētos, labajos un sliktajos, dakteros un pārdevējos, skolotājos un tā joprojām –, kad mazais intensīvi piedzīvo visu, kas viņam dzīvē būs nepieciešams. «Būtiski, lai šajā laikā būtu pieaugušā adekvāts novērtējums, no kā atkarīga sociāli pieņemamu uzvedības formu apguve. Bērns kopē citu tēlu, lai dzīvotu sabiedrībā un atspoguļotos citos cilvēkos, kas vairs nav tikai mamma un tētis. Ģimene parasti veido savu sistēmu, tāpēc svarīgi arī saprast, kas mazajam būs vajadzīgs aiz tās robežām, lai palīdzētu viņam iekļauties,» stāsta I.Āna, norādot, ka pirmsskolas vecumā saņemtais iedrošinājums un adekvātais vērtējums liek pamatus pietiekamam pašvērtējumam, bez kā neiztikt turpmākajā dzīvē. «Piemēram, ja pusaudzis nav saņēmis novērtējumu savā attīstībā un uzvedībā (iespējams, viņš pat sargāts no tā), bērns jūtas apjucis un nezina, kā rīkoties. Tā tikai izskatās, ka viņam ir augsts pašvērtējums, ja tīnis stumda mazākos un uzvedas bravūrīgi!» Labā ziņa ir tā, ka pārāk augstu vai zemu pašvērtējumu var kompensēt, atzīst psiholoģe.Atslēgas vārds – «iedrošināšana»Parasti mūsu nostāja dalās – patīk vai nepatīk, mīlu vai nemīlu –, tomēr, tā kā cilvēks vēlas piederēt, būtiski, ka sakrīt vērtējums – patīk un piederu vai nepatīk un nepiederu. Ja veidojas – patīk, bet nepiederu –, rodas spriedze, skaidro Ilze, ieskatīdamās dažādās attieksmēs, kas pavada vērtējumu. Tās var būt gan ceļošas, gan graujošas, piemēram salīdzināšana – tā ir pozitīva tikai tad, ja atrodam tajā lietas, kas mūs vieno, uzlabo dzīvi un attiecības, nevis paceļ kādu pārākā pakāpē vai nostumj.«Uzslava arī pati par sevi nav ne laba, ne slikta, bet liek cilvēkam tiekties, lai to saņemtu, kas nemudina veidot labu iekšējo pašregulāciju, lai varētu būt pašpietiekams. Ko tad? Atslēgas vārds ir «iedrošinājums», kad ieraugu otru par kaut ko citu un respektēju to, ka viņam ir tiesības augt saskaņā ar saviem principiem. Palīdzu un iedrošinu – ar skatu, vārdu un pieskārienu. Bez iedrošinājuma nav iespējams dzīvot, jo nemitīgi turpinās situācijas, kas rada spriedzi, kad vajag novērtējumu, apliecinājumu – kaut kādu atskaites sistēmu. Vieni ir vairāk, bet citi mazāk no tā atkarīgi, tomēr mums nepieciešama atgriezeniskā saite,» pārliecināta I.Āna, mudinot iedrošināt citam citu un pašam sevi, pieņemot sevi tādu, kāds esmu, un priecājoties par to. «Spēt pašam sevi pieņemt, piedot un saprast, ka esmu būtne, kas caur šodienas aktivitātēm un izvēlēm jebkad var tikt pie labākas bērnības! Fakti paliek tādi, kā ir, bet atmiņas var izmainīt.»
