Lietišķi, reāli, bez lieka šika un sulīgiem epitetiem – tā īsumā varētu raksturot vienlaikus vecā un jaunā valdības vadītāja Ivara Godmaņa uzrunu tautai dažas minūtes pirms gadu mijas.
Lietišķi, reāli, bez lieka šika un sulīgiem epitetiem – tā īsumā varētu raksturot vienlaikus vecā un jaunā valdības vadītāja Ivara Godmaņa uzrunu tautai dažas minūtes pirms gadu mijas.
Pēc nepilnu 15 gadu pārtraukuma atgriezies pie izpildvaras grožiem un “saknēm”, laika gaitā vairākus privātstruktūru amatus un ministru portfeļus nomainījušais Godmaņa kungs atrādīja sevi pavalstniekiem kā vīru ar rūpju rievu pierē. Tās iemesls gan nebija sāpošs zobs vai spiedīga kurpju lieste, bet kārtējā atrašanās uz spēja tarifu lēciena sliekšņa. Neizbēgamā realitātes apziņa, ka kredītu dzīru plūdumu apturēs procentu dambis, kam baļķus būs sagrauzuši ekonomisko bremžu bebri. Ka peļņas krējuma kārta konkrētā nozarē vairs nebūs tik perversi bieza, kā bija ierasts. Ka joprojām gaidāma nepatīkama eiropeiska sāls šķipsna mājsaimniecību izdevumu uzplēstajās brūcēs.
Taču neko vairāk kā ironisku smīnu raisa pieredzējušā politiķa “paraugrājiens” paša pārstāvētajai un visai uzpūtīgajai politikāņu masai, kas it kā “saņēmusi smagu paraugstundu”. Proti, sabiedrība vairs nebojājot sev apetīti, pie pusdienu galda pārrunājot varas cūcības, bet dodas svaigā gaisā. “Sabiedrības viedoklis jārespektē,” skan kā pantiņš pie eglītes. Interesanti, vai par to Godmaņa kungs atcerējās tikai, kad Doma laukumā ieraudzīja lietussargus, vai jau, kad vietu uz politiskās skatuves meklēja, slēpjoties aiz cienīgtēvu melnajiem uzsvārčiem?
Atbildes vismaz pagaidām nebūs. Tās vietā paliks Godmaņa nosvērtība un klusā cerība, ka laiks, kad vadošais valsts attīstības kritērijs bija izmaiņas politiskās elites vēderu apkārtmērā, ir pagājis. Tas – punkts viens! Pārējie būs.
