Vienkārša patiesība: kad esi veiksmīgi ticis galā ar pamatskolu, seko otrais nozīmīgākais solis – vidusskola.
Vienkārša patiesība: kad esi veiksmīgi ticis galā ar pamatskolu, seko otrais nozīmīgākais solis – vidusskola. Daudzi jaunieši šā dzīves posma sākumā izlaižas, basto stundas, pavirši mācās, kļūst nenopietnāki, bet, kā pats esmu pārliecinājies, tas mainās.
Mācos Jelgavas 4. vidusskolas 12.a klasē (humanitārais novirziens). Manuprāt, šis ir visvieglākais virziens no visiem piedāvātajiem.
Atskatos uz trīs gadiem vidusskolā. 10. klase. Vairākumam jauniešu šī padarīšana (mācīšanās), runājot jauniešu valodā, likās “haļava”. Bieži tika kavētas stundas, parādījās vieglprātīga attieksme pret skolas kārtību. 11. klase. Ar katru dienu mainījās domas, bet citādi viss palika pa vecam. Stundas tika apmeklētas neregulāri, bija pavirša attieksme pret mācībām, likās, ka 12. klase vēl aiz kalniem. Kā parasti, rosība sākās, kad semestris gāja uz beigām, tad gan tika darīts viss, lai paglābtu savu ādu.
12. klase. Pirmā semestra sākumā vēl bijām vasaras brīvlaika reibumā, mācīšanās joprojām ne prātā. Tikai sapņojām, kā tērpsimies izlaidumā, kur, kā un ar ko svinēsim. Bet kas tad mācīsies?
Riktīgu belzienu dabūjām, kad bija jāizvēlas, kādus eksāmenus kārtot. Vairums klasesbiedru vēl šaubījās par profesijas izvēli. Tuvojoties pirmā semestra beigām, beidzot akurāti tika apmeklētas stundas, uzlabojās arī atzīmes, un nesekmīgo salīdzinājumā ar citiem gadiem mūsu klasē bija mazāk.
Nu otrā semestra sākumā ejam uz stundām, mācāmies, protams, gadās kāds nedarbiņš, bet tas jau ikvienam…
Domāju, ka sarausim mēs visi, vidusskolu pabeigsim cienīgi, izlaidumā izballēsimies godam un arī iestāsimies izvēlētajā augstskolā.
