Grīnvaldu lielākā bagātība ir bērni, kam materiālās vērtības nestāv ne tuvu.
Pie Jāņa un Rudītes Grīvnvaldu ģimenes namdurvīm mūs sagaida divas no septiņām atvasēm – Madara un Baiba. Meitenes satraukušās, ka mamma ar tēti aizkavējušies darbā. Kad vecāki ir klāt, māsas vecākus mīļi apskauj un sasveicinās. Rudīte mums laipni paskaidro: «Vienmēr pirms satikšanās vai atvadīšanās samīļojamies. Kad Madara bija maza, kādu rītu pirms došanās uz darbu atstāju viņu gultiņā guļošu un nesamīļotu. Vēlāk darbā saņēmu telefona zvanu – Madariņa žēlīgā balstiņā jautāja: mammu, kāpēc tu neienāci atvadīties? Tā mūsu ģimenē ir iegājies, ka neviens nevar aiziet uz skolu vai darbu, ja neesam apskāvušies.» Mūža darbsGrīnvaldu dzimtas ģimenēs pirmajam dēlam vienmēr dod vārdu Jānis. Namatēva vectēvs bijis brīvās Latvijas virsnieks, un, mainoties iekārtām, viņam nācās atstāt Latviju. Pēc ilga ceļa savu pēdējo dzīvesvietu viņš atradis Kanādā. «No turienes mums tika atsūtīts vēstījums, ka pirmais dēls noteikti jāsauc par Jāni, un pieminēts, ja vien iespējams, jāmēģina atgūt dzimtas mājas,» stāsta Rudīte. Pirmais lūgums tika izpildīts – vecākajam dēlam Jānim šogad aprit jau 30 gadu. Dzimtas mājas dažādu apstākļu sakritības dēļ tomēr atgūt neizdevās, un vectēva vēlējums tā arī palika nepiepildīts. Bet Jelgavai uzticīgi Grīnvaldi tomēr palikuši. «Dzīvojām tālāk. No sākuma bijām latvieši, kuriem dzīvoklis pilsētā nepienācās, pēc 1990. gada – jelgavnieki, kuru vecākiem ir kaut neliela mājiņa, tāpēc dzīvoklis atkal nepienācās. Pēc tam jau mēs vairs necīnījāmies,» atzīst Grīnvaldi. Un pašu spēkiem un līdzekļiem sāka celt savu māju. «Tikai nekad nedomājām, ka celtniecība ilgs, līdz bērni būs pieauguši un paši jau vairs ne tik jauni,» smaida Jānis. Tik lielai saimei vajadzējis pamatīgu māju, un roku pielikuši visi. «Tas ir mūsu mūža darbs. Tur strādājuši arī bērni, piemēram, liekot jumtu, ļoti noderēja bērnu alpīnisma prasmes, ko viņi ieguva Spīdolas skolā tūrisma pulciņā un sacensībās. Kredītā neesam ņēmuši nevienu santīmu, jo baidījāmies, kā atdosim. Nācās sastapties arī ar negodīgiem cilvēkiem, kam aiz labas sirds esam palīdzējuši, bet pēc tam tikām atstāti pie «sasistas siles». Dažreiz pārņem skumjas – cik ļoti gribētos pēc darba aiziet uz mājām, vienkārši atpūsties, nedomājot par to, ka kaut kas vēl jābūvē, bet nekādi nesanāk,» teic Rudīte. Grūtajos brīžos viņus vada ticība un paļāvība uz Dievu. Kopā ar Jāni Rudīte ir jau 30 gadu, un viņi nespēj atcerēties nevienu gadījumu, kad abi būtu strīdējušies. Lai kā arī neticas, bērni to apstiprina un kopīgiem spēkiem atceras tikai vienu tēta aizvainojumu uz mammu, kad viņa, darbos aizņemta, atteicās baudīt vīra pagatavotās vakariņas. Šodien tētis par savu rīcību vien pasmaida.Profesijai zelta pamatsAbi Grīnvaldi ir pedagogi. Rudīte – diplomēta čelliste – Jelgavas 3. pamatskolā bērniem pasniedz mūzikas stundas, bet Jānis daudzus gadus tagadējā Jelgavas Amatniecības vidusskolā ir profesionālo priekšmetu skolotājs autotransporta nodaļā. Četri bērni profesiju jau apguvuši vai turpina mācīties Amatniecības vidusskolā. Vecākais dēls Jānis devies tēva pēdās un profesionālajā skolā beidzis autotransporta nodaļu, Aiga izmācījusies par biroja darba organizatori, Baiba apguvusi datorsistēmas operatora specialitāti, bet Madara mācās par galdnieci. Jaunākais dēls Mārtiņš šogad beigs 9. klasi un arī stūrē Amatniecības vidusskolas virzienā – viņš vēlas apgūt automehāniķa profesiju. Meita Dace mācās Sarkanā Krusta koledžā Rīgā, bet Liene pēc ģimnāzijas absolvēšanas izvēlējusies profesionālo dienestu armijā. «Liene mums ir profesionāls karavīrs. Gadu mācījusies Amerikā, uz kurieni viņu nosūtīja Nacionālie bruņotie spēki, piedalījusies misijā Irākā un drīzumā iegūs kaprāļa dienesta pakāpi,» piebilst mamma.Savs stāsts ir arī par jaunāko meitu – Madaru. Viņa Amatniecības vidusskolas vēsturē ir pirmā un pagaidām vienīgā meitene, kas apgūst galdnieka profesiju. «Manu izvēli iedrošināja priekšmeta skolotājs. Pirms mācību gada biju ar viņu aprunāties, un viņš stāstīja, ka Vācijā galdniecībā vairumā strādājot sievietes – pat līdz 70 procentiem. Mani tas «aizķēra», un jautājumu vairs nebija,» stāsta Madara. Viņas izgatavojusi arī savu pirmo mēbeli – naktsgaldiņu – un uzdāvinājusi to māsai. «Tas ir izcils, nezinātājs domātu, ka nopirkts veikalā,» jaunāko māsu slavē Baiba. Rudīte pārliecināta, ka labākā izvēle jauniešiem pēc 9. klases ir vidējā profesionālā izglītība. «Tu nekad nezini, kāda situācija būs rīt, bet profesijai ir zelta pamats. Es atceros, kā man pašai uzreiz pēc mūzikas vidusskolas vajadzēja atrast darbu. Kā čellistei tas bija tikpat kā neiespējami,» atceras Rudīte. Skaisti var dzīvot arī pieticīgiBaiba un Madara stāsta, ka lielais bērnu skaits ģimeni tikai stiprinājis. «Forši, ka ir tik daudz māsu un brāļu. Mums nekad nav bijusi vajadzība kaut kur staigāt apkārt, meklēt draugus – vienmēr atradās pašiem, ko darīt. Mums ir sava sabiedrība, cilvēki, kam varam droši uzticēties. Kad bijām mazi, cits citu pieskatījām,» stāsta Baiba un Madara piebalso: «Jā, un mēs vienmēr un visā esam pratuši dalīties. Piemēram, kad mājās tika atnesta konfekšu tūta, izbērām tās uz galda uz galda un likām deviņās kaudzītēs – mammai, tētim un katram bērnam.»Rudīte pieļauj, ka tas meitām ļauj vieglāk dzīvot arī šodien, jo viņām nevajag pilnus skapjus drēbju, nevajag ārišķības. Skaisti un laimīgi var dzīvot arī pieticīgi. Jaunie pamazām dodas savā dzīvē. No vecākiem prom ir Jānis, sava ģimene arī Aigai, kura jau pati mamma meitiņai Sandijai Annai. Taču ir svētki, kad visa ģimene vienmēr ir kopā, un tas viņus stiprina – tās ir vecāku dzimšanas un vārda dienas, kā arī Ziemassvētki un Jāņi. «Starp mums tā saitīte ir tā novilkta, ka vienkārši nav iespējams nebūt kopā, kaut vai sestdienās un svētdienās,» priecājas Grīnvaldi.
