Kopā ar «Pērkonu» Latvijas koncerttūrē – jelgavnieks Ikars Ruņģis.
«Viena alga, kas tev priekšā – draugu pulks vai zvēru bars. Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars.» Šķiet, grūti atrast kādu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu formālo vai neformālo studentu, kurš, padzirdējis par grupas «Pērkons» jubilejas koncertturneju ar gadalaikam tik atbilstošo nosaukumu «Sapumpurots zars», nesāktu dungot šīs tolaik (vai arī tagad?) daudz pasakošās Māra Melgalva dzejas rindas no Jura Kulakova supergrāvēja.«Pērkona» izteiksmīgākās sejas un balss Ievas Akurateres un «Pērkona» radītāja J.Kulakova šogad svinamajām 55 gadu jubilejām veltītā superturneja neies secen arī Jelgavai (26. jūlijā Uzvaras parkā), bet nepacietīgākie rītvakar var doties uz Dobeli, sestdien uz Mārupi (tur gan abi koncerti esot jau izpārdoti), bet citās nedēļas nogalēs uz Siguldu, Kuldīgu, Cēsīm vai kādu citu «pērkonizturīgu» Latvijas pilsētu.Tā kā «Pērkona» (un arī «Menueta») bundzinieks Ikars Ruņģis ārpus skatuves un pedagoģiskās darbības savu ikdienas dzīvi vada Jelgavā, «Ziņas» izmantoja izdevību pirmo «Sapumpurotā zara» koncertu iespaidus uzzināt no pasākumā tieši iesaistītās personas.«Esmu pat pārsteigts, bet tas idejiskais fenomens darbojas arī pašlaik,» secina I.Ruņģis. «Kā agrāk, tā tagad skatītāju rindās ir dažāda vecuma cilvēki. Tā ka vizuāli izskatās tieši tāpat kā agrāk, lai gan publika, protams, ir mainījusies. Tie, kas bija jauni «Pērkona» ziedu laikos, pamazām kļūst par vecajiem, bet galvenais – nāk klāt jaunie, kam tā nepastarpinātā emocija atkal ir vajadzīga. Vecie savukārt to vēl nav pazaudējuši.»- Tūres koncerti jau bijuši Līvānu, Baložu, Valmieras kultūras namos.Jocīgi jau ir, kad cilvēki «Pērkona» koncertā sēž kultūras nama zālē tā svinīgi saposušies. Pēc koncertiem, dalot autogrāfus uz diskiem vai plakātiem, veidojas tādas nosacītas preses konferences, kur esam dzirdējuši – skatītājiem bijusi vēlme lēkt kājās un darboties. Godīgi sakot, beigās jau arī ir visi kājās, vismaz līdzšinējos koncertos tā ir bijis. Gluži uz skatuves gan neviens nemetas, tā ka incidenti nav notikuši.- Kājās, protams, pieceļ nemirstīgā «Balāde par gulbi»?Ne gluži, šajā programmā «Gulbis» ir kaut kur pa vidu. Skatītāju parasti tik pieprasītā balāde šoreiz ar gudru ziņu jau ierakstīta afišā, tāpēc publika apzinās, ka dzirdēs savu iemīļoto «Gulbi» šā vai tā, un īpaši klaigāt nav vajadzības.Vēl par paaudžu maiņām. Valmierā, kur bija lielākā zāle, kur šajā tūrē esam koncertējuši, kāda skatītāja bija atvedusi savu apmēram desmitgadīgo dēlu ar domu: Paklausies, ko tava mamma klausījās – tā ir mana jaunības dienu mūzika, kas man ļoti patika un patīk. Dēls nācis ar diezgan lielu skepsi, jo diez vai šādā vecumā var piesaistīt Ieva Akuratere kāzu kleitā un savādi onkuļi, kas raugās no afišas (puika jau nezina, ka teatrālisms ir neatņemama «Pērkona» sastāvdaļa). Bet «kuslu vecīšu» vietā redzot un dzirdot īstu roku, esot sākušas mirdzēt acis.- Tu tomēr esi jaunāks par šiem «kuslajiem vecīšiem», grupas pirmsākumos pie bungām bija Dainis Strazdiņš. Kā pats nokļuvi «Pērkonā»?Te nu ir interesanta sakritība. «Pērkonam» bija tāda tradīcija septembra pirmajā nedēļā spēlēt koncertestrādē «Pūt, vējiņi!», bet es tajā laikā mācījos Liepājas Mūzikas vidusskolā un mums savukārt bija tradīcija šos koncertus apmeklēt. Tā ka sanāca kādus trīs gadus būt aktīvāko «gulbja saucēju» rindās, bet nākamos trīs – uz skatuves.Tas bija 1988. gads, kad sāku spēlēt «Pērkonā», pagājuši 25 gadi, un arī man šogad ir savā ziņā jubileja. Vēl tagad atceros – pirmais koncerts bija 12. jūnijā Sabilē.Par nokļūšanu «Pērkonā» faktiski jāpateicas Zigfrīdam Muktupāvelam, ar ko Liepājā kopā mācījāmies. Viņš bija klāt sarunā, kad Juris Kulakovs ar Jāni Lūsēnu staigājuši pa Liepājas ielām un apsprieduši jautājumu, ka «Pērkonam» vajadzētu jaunu bundzinieku – Dainis Strazdiņš ir labs, bet pats gribot iet prom, jo jūtoties par vecu visādiem nakts koncertiem un tamlīdzīgām lietām, turklāt viņš dzīvoja Pļaviņās, nevis Rīgā.Bet es tikko biju atnācis no padomju armijas (divus gadus sabiju Voroņežā, Krievijā) un pa divām nedēļām vēl nekur nebiju paspējis «noenkuroties». Tā nu Zigfrīds ieminējās par mani, jo Kulakova noteikums bija – kā mūziķis vēl var augt, ka tikai būtu sakarīgs cilvēks. Arī Lūsēns varēja aizlikt savu vārdu, jo viņa mamma bija mana kursa audzinātāja mūzikas vidusskolā.- Un tevi aicināja uz sarunu?Arī tas ir vesels stāsts. Pēc dažām dienām Juris man tiešam piezvanīja vēl uz brāļa (dziedātājs Guntars Ruņģis – red.), pie kura tolaik mitinājos, telefona numuru un savā lēnīgajā runas manierē teica, ka vajagot satikties.Tikāmies vēl toreizējās konservatorijas kafejnīcā un nopļāpājām stundas četras. Par visu ko – par zemes aršanu, simfonisko mūziku, tā teikt, no sadzīves līdz visaugstākajiem plauktiem. Un ne vārda par «Pērkonu», kaut abi taču it kā zinājām, kādēļ esam satikušies. Pēc četrām stundām vēl sagaidījām Jura māsu, kas atbrauca no Līvāniem, iegājām kafejnīcā «Možums» Doma laukumā, un tikai pēc tam izskanēja klusināts jautājums: «Negribi nākt uz «Pērkonu» bungas spēlēt?» – Un tu piekriti?Tobrīd tas taču bija vai katra bundzinieka sapnis, Latvijas rokmūzikas slavas zenīts. Tāpēc jau arī tik labi atceros šīs gandrīz piecas stundas, kurās nevarēju vien sagaidīt šo man tik svarīgo jautājumu.- Zinot dalībnieku ciešo saistību, vai «Pērkonam» automātiski sekoja arī «Menuets»?Nē, tas saistās ar Imantdienu atdzimšanu deviņdesmito gadu vidū. Sākās ar to, ka vispirms vienkārši izlīdzēju ar savām bungām Raimondam Bartaševicam, kurš pirms tam bija «Menueta» bundzinieks. Viņš arī nospēlēja to un vēl pāris koncertu, bet, tā kā «Menuets» pirms tam bija kādu laiku iepauzējis un Raimonds pie bungu vālītēm lāgā nebija ķēries gadus desmit, nolēmām, ka labāk turpināt man, bet Raimonds lai visus spēkus velta dziedāšanai.«Menuetā» iegāju viegli, kaut viņu spēlētā mūzika, kā jau raksturīgi Imantam Kalniņam, tikai šķiet vienkārša, bet īstenībā ir diezgan sarežģīta. Palīdzēja tas, ka zināju repertuāru, dziesmas man jau pirms tam bija tuvas un pazīstamas.- Ja runā par repertuāru, «Menuets» nu beidzis koncertēt, bet arī «Pērkons» iztiek ar vecajiem labajiem gabaliem. Kur jaunas dziesmas?Tas nu ir mīts, ka nav, vienkārši Juris Kulakovs pārgājis uz lielākām formām. Kantātes – kā «Vēstules uz bruģa», «Sarkanais vilciens», «Mateja pasija», katra ap 40 minūšu gara, Eduarda Veidenbauma «Mīlestībā viļņo krūts» ar kori «Gaudeamus», un šo darbu atskaņojumos iesaistīti arī «Pērkona» mūziķi.- Ja Juris Kulakovs pārgājis uz lielām formām, varbūt pie dziesmām jāķeras citiem «pērkoniešiem»?Domāju, ka «Pērkona» repertuārs tomēr ir Jura lauciņš. Bet par dziesmu rakstīšanu – nenoliegšu, arī pats esmu mēģinājis un turpinu vēl joprojām. Nu jau būšu sacerējis ap 30 dziesmu. Kam nav slinkums, var pameklēt kaut vai «YouTube». Ievas Sutugovas iedziedātie «Kopīgi rīti» 12 nedēļas turējās «Muzikālās bankas» topā, ja nebūtu tik vēlu iesniedzis – septembrī –, varbūt tiktu arī finālā. Pagājušajā gadā bija «Tikai stāsts» ar Ainaru Virgu.- Tekstus saceri pats?Šai dziesmai – jā, vispār ir apmēram puse uz pusi. Saprotu, ka šādā ziņā varbūt nedaudz grēkoju, jo man melodija top pirms vārdiem, bet, piemēram, Juris Kulakovs un Imants Kalniņš raksta gataviem, lielākoties ļoti labiem tekstiem.Bet ir arī sava īpatnība – labs dzejolis jau pats skan kā mūzika, tam jau ir sava melodija un ritms.- Vai, Jelgavā dzīvodams, kontaktējies arī ar citiem mūsu mūziķiem. Piemēram, mūsu bundzinieki kotējas augstu ne tikai pilsētas mērogā.Jelgavā esmu ienācējs, un par to varu pateikties savai dzīvesbiedrei – Latvijas Radio skaņu režisorei Ivetai Zvejniecei. Bet to, ka Jelgavā ir labi bundzinieki, zinu gan – vai citādi būtu sūtījis savu dēlu Kristapu skoloties Mūzikas skolā pie Gundara Lintiņa.
