Pulkstenis pieci no rīta. Sals aizrauj dvašu. Mīnus trīsdesmit. Metāls svilina kā nokaitēts. Jāizlieto neskaitāmi karsta ūdens spaiņi, lai iesildītu vecās «jumzas» atdzisušās dzīslas.
Pulkstenis pieci no rīta.
Sals aizrauj dvašu. Mīnus trīsdesmit. Metāls svilina kā nokaitēts. Jāizlieto neskaitāmi karsta ūdens spaiņi, lai iesildītu vecās «jumzas» atdzisušās dzīslas. Jāpaspēj iekraut vezums, lai biešu kravu jau ap astoņiem nogādātu cukurfabrikā.
Kāds man pazīstams fermeris uzskata, ka ziema zemniekam ir labākais izglītošanās laiks un arī pelnīts «atvaļinājums». Pašlaik viņš atpūšas uz vienas no saulainajām Klusā okeāna salām. Kāds cits zemkopis pēc pērnā gada ražas pārdošanas ar sievu un diviem bērniem pošas mēnesi pavadīt kādā Vidusjūras piekrastes valstī. Protams, es nerunāju par Latvijas zemniekiem.
Dzintars Kursītis pat Rīgu redz gandrīz vienīgi televizora ekrānā, ja atliek brīdis vaļas jaunākajām ziņām. Lielākoties gan arī tam nav laika: tikai ap deviņiem vakarā saieta kūts, tad jāsagatavojas nākamā rīta cēlienam, negals ar mājas apkuri (nespēj vien mest ogles). Kad beidzot iekrīt palagos, miegs klāt kā akmens vāks.
Gandrīz visām 365 dienām gadā ir līdzīgs ritējums. Atšķirība tikai darāmajā un laika apstākļos. Atceros, vasaras beigās brīnījos, kur Tērvetē vēlā vakara stundā nēģeris uzradies. Nekā, tas bija melns kā zeme noputējušais Dzintars, kas rausās no kombaina. Tādiem kā viņš burtiski zeme jāēd, lai pabarotu ģimeni, izskolotu bērnus.
Dzintars nekad nav ņēmis nevienu kredītu. Visu tehniku iegādājies pats. Jo vēl pirms gadiem septiņiem ar 10 hektāriem zemes bijis iespējams nopelnīt tik, cik tagad ar 50. Daļu tehnikas vairāki zemnieki pirkuši kopā: biešu kombainu iegādājušies trijatā, vienu labības kombainu pa diviem, otrajam naudu sametuši seši kaimiņi. Diezgan vienkārša kooperācija, tomēr tā palīdz steidzamos darbus apdarīt īsākā laikā.
Kursīši visi strādā vienlīdz «melnu muti». Kundze Agra minimālu algu nopelna arī valsts iestādē, taču «lopu sēta» bez saimnieces iztikt nevar. Tāpēc pirms un pēc darba viņa lielākoties atrodama kūtī vai lopu virtuvē. Palīdz arī visi četri bērni. Vecākā meita mācās Rīgā tehniskajā koledžā un strādā. Viens dēls skolojas par elektriķi tehniskajā koledžā, otrs – par lauku inženieri Jelgavā. Kā viņiem veidosies dzīve, to Dzintars nezina. Jo par lauku attīstību Latvijā nekādu ziņu nav. Pasaules civilizētajās valstīs lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbināti tikai divi līdz četri procenti iedzīvotāju, laikam jau arī pie mums tā būs, bet lauksaimniecības speciālistus «štancē» simtiem. Ko viņi iesāks nākotnē? Visi par priekšniekiem netiks. Jā, jau. Augstākā izglītība vajadzīga arī zemniekiem, jo citādi vispār drīz neviens ar viņiem pat ij nerunās, turklāt jau tagad «papīru būšanu» tik daudz, ka jābūt akadēmiski izglītotam, lai visās orientētos. Turklāt birokrātija arvien palielināsies. Paga, paga, iestāsimies Eiropas Savienībā (bet kur gan citur liksimies), tad mūsu mazie zemnieciņi par tādu pašu algu ne tikai vēderus jozīs arvien ciešāk, bet arī būs spiesti studēt un ievērot kaudzēm likumu, noteikumu, normatīvu… un tā bez sava gala.
Dzintars nav eirooptimists un arī ne skeptiķis. Viņš ir reālists: «Ko tādi sīki zemnieki kā es iegūsim? Neko.» Un viņš paskaidro.
Labi. Būs, sacīsim, tiešie maksājumi par katru apstrādājamās zemes hektāru. Kādi 50 lati. Lieliski. Ko par šo naudu varēs nopirkt? 100 litru dīzeļdegvielas (tās cena noteikti augs, pielīdzināsies ES līmenim). Tas, protams, nav slikti. Taču produkcijas pašizmaksa arī nepārtraukti palielinās, savukārt iepirkuma cenas vienīgi krītas. Nu nav Kursīša kungam ticības, ka, piemēram, piena iepirkuma cena kāps tā, kā pasludināts, – līdz 12, pat līdz 17 santīmiem litrā. Viņš to gatavs arī pamatot, tikai negribas urdīt sāpi. Bet gan jau būšot tas pats, kas ar bietēm.
Kā tad ir ar bietēm?
Kvotas dalīja 1997. gadā, ņemot vērā trīs gados izaudzētos vidējos apjomus. Tie nebija lieli, jo nebija tehnikas: ko līdzēja apsēt lielas platības, ja nebija, ar ko novākt ražu?
Kursīšiem kvotās iedalītas 240 tonnas cukurbiešu. Uz 220 tonnām attiecas A kvota, uz 20 tonnām – B kvota. Tas nozīmē, ka šajā apjomā fabrikai var pārdot ražu attiecīgi par apmēram 18 un 15 latiem tonnā. Pērnvasar raža bija branga, ap 40 tonnu no hektāra. Kvotas izpildītas ātri vien. Pārējā ražas daļa nav kvalitātes ziņā sliktāka, taču to uzņēmums pieņem par grašiem. Tagad ik rītu Dzintars ved uz Jelgavu bietes, par kurām sola maksāt vien trīs latus par tonnu. Rēķins vienkāršs: kravā ap 20 tonnu, izdevumi veido ap 30 latu, ieguvums varētu būt atlikušie 30 lati. Vispār cukurbiešu audzētāji no katra apsētā hektāra tīrā naudā varot ieņemt ap 200 latu. Taču šajā summā iekļauta arī alga, izdevumi par sēklām, indēm, degvielu. Ja sāk no nekā, tad viena hektāra apsēšana ar cukurbietēm un ražas novākšana izmaksā 3000 latu. Ja nebūtu cukurfabrikas avansējuma sēklas iegādei un transporta izdevumiem, turklāt, ja vēl nepadotos raža, peļņa būtu ar lielu mīnusa zīmi.
Un ja vēl par nodoto ražu maksātu uzreiz! Taču nekā, Dz.Kursītis ir pārliecināts, ka par patlaban pārdotajām cukurbietēm naudu viņš varēs saņemt tikai ap nākamās ražas laiku. Protams, kaķa lāsti debesīs nekāpj, un tomēr zemniekiem rūgtums par to, ka viņi faktiski finansē pārstrādātājus. Nauda taču taisa naudu, tā tiek apgrozīta, nesot augļus pārstrādātājiem, bet zemniekiem tiek piga, turklāt pēc ilgiem mēnešiem.
Klasiski tas agrāk izpaudies graudu pieņemšanā. Pa divām diennaktīm bijis jānostāv rindā, tad mēnešiem jāgaida samaksa. Pērn pirmo gadu graudu pārdošana veikusies raitāk Toties bijis tāpat kā braukt ar taksometru: par ātrumu jāmaksā. Tas ir, ja grib samaksu saņemt ātrāk vai pat uzreiz, par tiem pašiem graudiem maksāts ievērojami mazāk.
Par to Dzintars runā tāpat vien – it kā turpinot iesākto domu par to, ka arī Eiropas Savienībā mazo zemnieku ienākumi nepalielināsies. Un sevi viņš pieskaita «mazajiem». Dzintaram pieder 20 hektāru zemes, vēl 30 tiek nomāts. Kopā 50 hektāru. Viņam nepietiekot saprašanas, kā tad tā: Vācijā, Bavārijā, zemnieku saimniecību vidējā platība ir ap 14 hektāru, arī Somijā pārdesmit hektāru skaitās ļoti nopietna saimniecība. Tur lauksaimniecība tiek dotēta. Pie mums tas tikai izplūdušiem burtiem rakstīts kaut kad tālā nākotnē.
Katru gadu Dzintars Kursītis audzē arī kādas desmit cūkas. Vēl pirms nedaudz gadiem, gaļu pārdodot, varēja ieņemt tūkstoti. Un cūku bēres ieplānoja ap to laiku, kad, piemēram, bija pērkama degviela pavasara lauku darbiem vai, sacīsim, pirms skolas sākšanās bērniem. Tagad par krietnu bekonu varot saņemt vien nieka 50 latu. Dzintars min kādu kaimiņieni, kas brangu govi pārdevusi gaļai par 80 latiem – gandrīz piena teļa cenā! Tajā pašā laikā veikalos ne gaļa, ne desas nav kļuvušas lētākas.
Lūk, tas pats cukurs. Nu jau tas veikalos maksā 59, vietām pat 62 santīmus kilogramā. Pašiem biešu audzētājiem fabrikā iespējams nopirkt lētāk – par 52 santīmiem. Nu kā lai «Laima» vai kāds cits liels saldumu ražotājs pirktu tik dārgu cukuru, ja pasaulē tā cena ir 7,61 cents par mārciņu? Rupji rēķinot, tas ir ap 20 centu jeb 12 santīmu kilogramā! Pieckārša starpība. Un tā tas ir ne tikai ar cukuru vien, jo vai gan citādi valstī tā plauktu kontrabanda.
Dzintars Kursītis, protams, negrib un nevar sevi iedomāties ne zemkopības, ne kāda cita ministra amatā, tomēr, kad jautāju, ko viņš darītu visupirms, ja par tādu kļūtu, viņš min divus galvenos punktus. Pirmkārt, jāiznīdē kontrabanda un korupcija. (Laikam taču kādiem kungiem no varas ešelona ir izdevīgi, piemēram, nedotēt to pašu «Laimu», lai tā iegādātos vietējas izcelsmes cukuru.) Otrkārt, jāmaina attieksme pret lauksaimniecisko ražošanu kopumā. Diemžēl arī jaunā valdība, uz ko lielā mērā tika liktas cerības, zemkopības nozarei uzgriezusi pēcpusi, toties dažu minūšu laikā piešķīrusi sev gandrīz četrkāršas algas.
Un mēs ar Dzintaru Kursīti pārcilājam kādu rudenī klejojošu anekdoti. Tajā premjera amata kandidāts uzrunāja tautu: «Es zinu, ka iepriekšējās valdības jūs ir smagi un sistemātiski krāpušas. Tad nu dodiet man iespēju!…»
Lūk, tikai sarunas beigās tikām līdz smaidam. Ir vēls ziemas vakars. Tikko iesācies jauns gads. Un Dzintaram gribas uz atvadām pateikt kaut ko uzmundrinošu un optimistisku. Taču viņam ir grūti atrast kādu gaišumiņu. Tāpēc viņš, stingri paspiezdams roku, tikai pasaka: «Gan būs labi. Paēduši būsim arī jaunajā gadā. Ko arī pārējiem novēlu.»
