Nesen lielos ģimenes godos satikos ar bērnības draugu, teiksim, Kārli.
Nesen lielos ģimenes godos satikos ar bērnības draugu, teiksim, Kārli. Liela daļa no puikām, kas sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā, ar norunātu signālu svilpdami, skrēja pa mūsu mazdārziņu koloniju, tagad dzīvo Rīgā un vēl kur citur. Tādēļ satikties iznāk reti. Ar laiku zūd arī temati, par ko varētu aprunāties. Taču šā vai tā bērnības atmiņas saglabājas spilgtas. Tā, piemiedzis aci Kārļa sievai (jāatzīst, ka tieši viņa pirms divdesmit pieciem gadiem Kārli “aizveda” uz Rīgu), draugam jautāju: “Klau, vai tu arī tagad vari tāpat kā toreiz – pāri upītei…?” Viņš no pusvārda saprata, ko es domāju, un sāka gardi smieties. Proti, runa bija par puišeļu sacensībām čurāšanā – kurš tālāk. Mērījumi jau nebija ļoti precīzi, taču dārziņu čempions skaitījās Kārlis. Viņš, nostājies uz laipiņas, varēja aizlaist līdz meldriem upītes viņā krastā. Jāpiebilst, ka šajā mūsdienās diezgan aizaugušajā upīte mēs, dārziņu kolonijas puikas, iemācījāmies peldēt.
Ceru, ka tas, ko es rakstu, nav nekas galīgi prasts. Bet manī ir nobriedis protests pret to, ko man itin bieži grib iestāstīt kādi “nelūgti viesi”. Proti, katram, kas vakarā vēlas noskatīties televīzijā ziņas, vispirms, gribi vai negribi, medikamentu reklāmās rāda sakumpušu vīrieti, kuram vai nu kaut kas nav kārtībā ar sirdi, aknām, vai arī zemāk vēdergalā. Turklāt tiek apgalvots, ka tādas vai citādas problēmas mūsu zemē varētu būt katram otrajam. Un ja tu tā vairāk par šajās reklāmās pausto padomā, galu galā sāk likties – kaut kas tomēr nav riktīgi un ka arī tev bez tām zālēm neiztikt.
Protams, četrdesmit un vairāk gadu organismam nav jaunības ziedu laiks. Veselība jāpārbauda, jo slimību un dažādu vājo vietu sarodas ne viena vien. Vispār ir savādi, ka tūkstošus un pat miljonus saņem visādi “stāri”, kas nodarbojas ar izklaidi, dzīvē, šķiet, ne tik ļoti nepieciešamām lietām, bet zinātnieki, kas pēta pagaidām vēl draudīgas slimības, ir mazāk ievēroti. Taču varbūt ir gadījumi, kad nevajag traucēt mediķus un pietiek ar mazliet nerātnu, no bezbēdīgām bērnu dienām nākušu garu. Tā mēs ar Kārli norunājām, ka nākamajā tikšanās reizē, kad varbūt uzsnigs, atkal sarīkosim vecās sacensības. Rekordi droši vien nekritīs, bet padoties arī nevajadzētu. Ja puteņi kavēsies, norunājām, ka meklēsim sniega lielgabalu.
