Pilsonisko sabiedrību nedrīkst izprast vienkāršoti – sak, pilsoņu rindas aug, tad jau viss kārtībā.
Pilsonisko sabiedrību nedrīkst izprast vienkāršoti – sak, pilsoņu rindas aug, tad jau viss kārtībā. Ne jau ar cipariem pilsoniskums mērāms, bet gan ar aktīvu līdzdalību valsts dzīvē. To nav iespējams nodibināt naski kā firmu, maz cerību to iedzīvināt ar likuma svirām.
Nevalstiskais sabiedriskais labums
Līdztekus tirgus ekonomikas nostiprināšanai un valsts administrācijas spēju kāpināšanai pilsoniskas sabiedrības radīšana ir viens no ES idejas pamatnosacījumiem, bez kuru īstenošanas nav iespējams kļūt par šīs kopienas pilntiesīgu locekli.
Pilsoniskas sabiedrības veidošana ir lēns process, it sevišķi jau valstī, kuras iedzīvotāju vairākums nespēj aizmirst 50 okupācijas gados valdījušo pseidoaktivitāti. Tolaik bija dažādas daudzskaitliskas organizācijas, kuru mērķis nebūt nebija atraisīt tautas līdzdalību valsts norisēs.
Nu jau sadzīvojam ar nevalstiskajām organizācijām, kuru nosaukums atgādina par to būtisko atšķirību no padomju laika sabiedriskajiem formējumiem. Vienlaikus atšķirība nosaukumā maldīgi vedina secināt par to izolētību no valsts norisēm.
Šo trūkumu kompensēt aicināts jaunais formulējums – sabiedriskā labuma organizācijas, kuru gan ikdienā vēl sastopam reti. Sabiedriskā labuma organizācijas* ietver Latvijā jau sen zināmus cilvēku apvienošanās modeļus – dažādas biedrības, nodibinājumus (kurus līdz šim pazinām kā fondus), arī reliģiskās organizācijas, tātad faktiski tās pašas nevalstiskās organizācijas, kuru pamatmērķis ir aktivizēt iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedrības norisēs.
Eiropas paradokss: ievēlēt to, kam neuzticēties
Politiķi un valsts pārvaldes institūciju darbinieki nemaz nekaist vēlmē dalīties savā varā un atbildībā. Taču attīstīta pilsoniska sabiedrība nav iespējama bez viedokļu plurālisma un tautas aktīvas līdzdalības valstisku lēmumu pieņemšanas procesā.
Arī ES dalībvalstīs varas un sabiedrības starpā nevalda absolūta harmonija. Eiropas Komisijas izdotajā «Baltajā grāmatā» ir minēts kāds mūsdienu paradokss: pilsoņi gan, no vienas puses, vēlas, lai pie varas esošie politiķi meklētu risinājumu sabiedrības problēmām, bet, no otras puses, sabiedrība arvien mazāk uzticas saviem politiskajiem līderiem un varas institūcijām vai pat vispār neuzticas tiem.
Novembra sākumā šī problēma iezīmējās arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) darbinieku mācību seminārā, kuru vadīja Norvēģijas Pašvaldību asociācijas pārstāve Aina Simonsena. Atklājās, ka abu šo šķietami vienādo organizāciju mērķi būtiski atšķiras, jo norvēģu asociācija galvenokārt darbojas «uz leju» un apkalpo pašvaldības. Turpretim mūsu LPS lielākoties iznāk būt par vidutāju dialogā starp pašvaldībām un valsti, cenšoties topošajos likuma projektos aizstāvēt pašvaldību intereses.
Protams, Norvēģijai ir senas demokrātijas iestrādes. Viņu valdība, pirms kārtējo likumu nodod apspriešanai parlamentā, to nosūta ne tikai asociācijai, bet arī visām pašvaldībām, kas var paust savus iebildumus, tātad šajā modelī «tautas balss» tiek ņemta vērā.
LPS līderis Andris Jaunsleinis seminārā skumji atzina, ka Latvijā nereti valdības dokumentu izstrādē iesaistās pat ministrijās strādājoši studenti, kas pats par sevi nav nekas slikts un jaunai valstij arī saprotams, bet… sekas bieži ir nekvalitatīvi normatīvie akti. To uzlabošanai pēc tam LPS darbinieki tērē aptuveni 90 procentu no visa laika.
Nīderlandiešu aktivizēšanas vēsture
Kā paātrināt šos lēnos pilsoniskas sabiedrības veidošanās procesus? Šis bija viens no pamatuzdevumiem Latvijas pašvaldību pārstāvju braucienam šā gada oktobrī uz Nīderlandi. Šī valsts ne tikai Eiropas, bet arī visas pasaules mērogā ir viena no izcilniecēm iedzīvotāju aktīvā iesaistē valsts pārvaldes procesos. Stāsta LPS Ārējo sakaru nodaļas vadītāja Dace Damkevica:
«Jau septiņdesmito gadu sākumā Nīderlandē tika pieņemts speciāls pašvaldību likums, kas noteica pilsoniskās līdzdalības principu. Tajā strikti noteikta arī iedzīvotāju obligāta piedalīšanās, piemēram, telpiskās plānošanas jautājumu risināšanā. Kāds gan tur brīnums, ja Nīderlandi raksturo ārkārtīgi augsts iedzīvotāju blīvums – 500 cilvēku uz 1 km2. Turklāt valsts blīvajā apdzīvotībā bija sevišķi svarīgi, lai šaurībā labi sadzīvotu gan cilvēki, gan biznesa un rūpniecības struktūras.
Astoņdesmitajos gados iedzīvotāji sāka protestēt, jo parasti viņi savu viedokli varēja izteikt tad, kad tas vai cits plāns jau bija gatavs. Ļaudis gan savās sapulcēs klaigāja līdz aizsmakumam, taču pilsētu domes viņu vēlmes vienīgi piefiksēja zināšanai, taču turpināja realizēt jau iepriekš izstrādāto plānu.
Lai meklētu jaunus risinājumus, deviņdesmito gadu sākumā Nīderlandē notika interaktīvie eksperimenti, iesaistot iedzīvotājus lēmumu pieņemšanā jau no sākuma punkta un nodrošinot viņu viedokļa iestrādi topošajos projektos. Drīz varēja vērot, ka iesaistītie cilvēki kļūst pašpārliecinātāki, izglītotāki un vairs nevēlējās akceptēt vietējās pašpārvaldes lēmumus bez nopietna pamatojuma.
Aizritējuši desmit gadi, un nu jau pašvaldības ir tās, kas meklē arvien jaunus līdzekļus iedzīvotāju iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā, jo ir sapratušas pamatpatiesību: politika, kuras veidošana sākas pilsoniskajā sabiedrībā, arī pašu pašvaldību darbu vērš daudz efektīvāku. Aug to autoritāte, jo tagad pieņemtie lēmumi labāk atbilst dažādajām pilsoņu prasībām un interesēm.
Nīderlandes Vietējo pašvaldību asociācija izprata Latvijas situāciju, kur pilsoniskā sabiedrība ir vēl «bērna autiņos», tāpēc aktīvi iesaistījās savas pieredzes tālāknodošanā. 2001. gadā mūsu valstī sākās jauns kopīgs projekts «Efektīvu attiecību veidošana starp iedzīvotājiem un pašvaldībām Latvijā».
Viens tā atzars saistīts ar mācībām – speciāli sagatavoti pasniedzēji piedāvā kursus daudzās pašvaldībās. Otrs atzars saistīts ar diviem pilotprojektiem. Viens no tiem risinās Vangažu pilsētā, kurai raksturīgs visai nelatvisks iedzīvotāju sastāvs (līdztekus 33 procentiem pamatnācijas pārstāvju tur dzīvo krievi, baltkrievi, ukraiņi, no kuriem tikai niecīga daļa ir Latvijas pilsoņi). Projekta ietvaros tiek veicināta gan dažādo etnisko grupu integrācija, gan iedzīvotāju iesaistīšana. Otrs projekts noris Lubānā un tai piegulošajos pagastos – Indrānos un Ošupē. Šajā visai latviskajā reģionā izvirzīts pavisam cits, taču ne mazāk aktuāls mērķis, kas saistās ar plānoto novada veidošanu. Projekts paredz šajā procesā maksimāli iesaistīt visus iedzīvotājus un noskaidrot viņu viedokli par iespējamo apvienošanos.
Pilotprojektos iesaistīto pašvaldību priekšsēdētāji Nīderlandē apciemoja Biennemas pašvaldību, kas agrāk, pašvaldībām apvienojoties, izmēģinājusi dažādas iedzīvotāju iesaistīšanas metodes un arī tagad risina sarunas ar kaimiņiem par tālāku paplašināšanos. Arī tur, tāpat kā Latvijā, ir stipra opozīcija: mums ir laba dzīve tāpat, no apvienošanās mēs neko neiegūsim. Savukārt minoritāšu problēmai Nīderlandē ir pavisam citi, no Latvijas atšķirīgi, aspekti. Viņiem visvairāk rūp daudzskaitliskie imigranti, kas nereti veido noslēgtas grupas, kuras grūti integrēt sabiedrībā. Tagad, vērojot Latvijas situāciju, holandieši atzīst, ka, viņuprāt, sabiedrības integrāciju visveiksmīgāk var panākt, visu darot kopā – gan skolojot bērnus vienā skolā, gan apvienojot interešu pulciņos dažādu nacionalitāšu pieaugušos utt.
Tomēr par vērtīgāko, turklāt ļoti konkrēto ieguvumu Latvijas un pirmām kārtām tās pašvaldību tālākai virzībai pretim aktīvai pilsoniskai sabiedrībai uzskatāma nīderlandiešu ekspertu Ērika Bermana un Nisko Dublbura izstrādātā un praksē daudzkārt pārbaudītā «Septiņu soļu metode». Svarīgi tikai atcerēties, ka obligāti jāievēro soļu secīgums. Jebkurā laikā iespējams atgriezties pie kāda no iepriekšējiem soļiem, bet izlaist nedrīkst nevienu no tiem.
* Saeimā vēl tikai pirmajā lasījumā akceptēti Sabiedriskā labuma organizāciju, kā arī Biedrību un nodibinājumu likumprojekti, kas var piedzīvot izmaiņas līdz to pieņemšanai galīgajā lasījumā.
***
Septiņu soļu metode
1. Vispirms notiek konsultācijas ar turpmāk iesaistāmajām pusēm, «dienaskārtības noteikšana» un ideju uzklausīšana par, viņuprāt, svarīgākajiem momentiem.
2. Robežu nospraušana – apspriežamo jautājumu loka konkretizēšana. Jautājumu risināšanai jābūt partneru kompetencē.
3. Sabiedrības iesaistīšana – iesaistīšanas metožu un instrumentu izvēle.
4. Pirmā iedzīvotāju lielsapulce – pirmā plašākā sanāksme iedzīvotāju viedokļu uzklausīšanai un prioritāšu noteikšanai.
5. Risinājumi un izvēles – pie problēmu risinājumiem strādā mazākas darba grupiņas, kuru sastāvā ir aktīvākie iedzīvotāji, kā arī pašvaldības domes darbinieki un politiķi.
6. Pašvaldības domes lēmums – pamatojoties uz iedzīvotāju priekšlikumiem (darbības plāniem), tiek pieņemti lēmumi.
7. Darbības plānu realizācija – īsā laika posmā pēc iedzīvotāju iesaistīšanas pasākumiem pašvaldība īsteno īstermiņa pasākumus, lai nezustu iedzīvotāju uzticība. Ilgtermiņa pasākumus ieplāno nākamo gadu budžetā.
