Gulbis skrien, spalvas put – uzmini manu mīklu! Kas tas ir? Varbūt savulaik stāvus Daugavā kritušais drošībnieks Gulbis (ar kuru valsts jau sešus gadus tā arī nav tikusi skaidrībā). Bet varbūt mīklas atminējums ir… tikai sniegs, ko šoziem varētu smelt ar zaļo karotīti (kā vietējo produktu) un tirgot, ja vien būtu, kas pērk. Starp citu, uzvārīties ar sniegu noteikti var, bet ir jāmāk. Piemēram, apkures kantori to prot. Un mēs tik maksājam, jo esam atkarīgi no siltuma. Bet sniegs tikmēr vienkārši turpina snigt, jo tam nevajag nevienam izpatikt. Tas ir kā sen apnicis viesis, kas nejūt, ka kļuvis par apgrūtinājumu.Pavasaris vēl tālu. Tas nozīmē, ka ziema vēl ilgi ļaus mums baudīt savus priekus, riskējot tādā veidā iegūt pretiniekus, jo – kas par daudz, tas par skādi. Tā ir tāda sava veida politika. Pirmais to saredzējis, sadzirdējis un sava reitinga celšanai veiksmīgi izmantojis Rīgas mērs Ušakovs, kurš galvaspilsētā ieviesa «sniega brīvbiļetes», kas tautā iedēvētas arī par pu-Teņa vai Putina brīvbiļetēm, kā nu kuram labpatīk. Doma bija ērta (bet vai lēta?) – stipras snigšanas, kā arī masu pasākumu laikā pašvaldības uzņēmuma «Rīgas satiksme» sabiedrisko transportu rīdzinieki un viesi var izmantot par brīvu, lai galvaspilsētā neveidotos sastrēgumi. Taču skopais misters Sprūdžs, savas ministra portfeļa tiesības izmantodams, apturēja Ušakova brīvbiļešu sistēmu. Visticamāk, viņš to izdarīja vienkārši principa pēc. Bet man prātā iešāvās ideja, kas uzkrita pēkšņi – kā sniegs uz galvas. Iedomājieties, kāda augšupeja būtu mūsu ekonomikai, ja ziemas sezonā tautai tiktu dota iespēja vākt sniegu gluži kā ogas vai sēnes un nodot uzpircējam. Kāpēc gan ne? Vajag tikai vienu uzņēmīgu cilvēku, kurš šo biznesu ņemtu savās rokās. Bet kur tādu rast? Būtu dzīvs Sniedziņš, kādreizējā kriminālā autoritāte, nelaistu garām šādu iespēju. Piemēram, Krievijas kūrortpilsētai Sočiem mēs varētu piedāvāt savu sniegu, jo tur sākusies tā uzkrāšana, gatavojoties 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm. Mūsu čaklā tauta no ceļiem, pagalmiem, laukumiem visu sniegu līdz pašai zemei izkasītu un tikai tad dotos ķemmēt vēl arī mežus, pļavas. Eh… Tad gan Latvijā cilvēki labi dzīvotu ne tikai ar mellenēm un gailenēm, bet arī slavēdami cietos atmosfēras nokrišņus, kas zemā gaisa temperatūrā veidojas no mikroskopiskiem ūdens pilieniem, tiem kristalizējoties un augot simetrisku, starainu zvaigznīšu formā. Mēs Sočiem varētu pārdot tikai tādu sniegu, kas sastāv no pārslām piecstaru zvaigznīšu formā. Kā saka, tā mēs pildītu speciālu pasūtījumu. Ak, Sočos taču sniegs ir deficīts pat ziemā, bet mums tā labuma ir daudz. Grēks ar citiem nedalīties! Kā sacīt jāsaka, katru dienu pa dzīvu naudu brienam, braucam, slīdam un uz deguna krītam. Taču pagaidām sniegam ir nepārvarama vara pār mums. Tā pārspēj vietējo varu un pat pastāvošo iekārtu, jo tā pacēlusi balto padošanās karogu. Lai kā tauta lamātos, tai ne silts, ne auksts. Galu galā ziema ir ziema! Kurš gan varēja iedomāties, ka šogad tā būs tāda? Tik savāda. Valsts akciju sabiedrība «Latvenergo», mokoties ar vecajām gaisvadu līnijām, kas šoziem iziet no ierindas biežāk nekā pierasts, šai stihijai atradusi pat jaunu nosaukumu – snieglauzis.
