Neviens mūs tur negaida atplestām rokām un ziedu pušķiem.
Neviens mūs tur negaida atplestām rokām un ziedu pušķiem. Jau Ziemeļatlantijas bloka veidošanās sākumā 1948. gadā Francija, kas tolaik bija viena no divpadsmit organizatorvalstīm, nobažījusies par iespējamo Krievijas uztveri, izsacīja domu, ka tā varētu uzskatīt, ka tiek ielenkta. Droši vien daudzu bloka dalībvalstu šaubas par jaunu valstu uzņemšanu aliansē bija saistītas ar Krievijas nepārtraukto burkšķēšanu un savas diezgan pačabējušās militārās varenības vicināšanu. Gaidot Prāgas NATO sammitu un paredzot Baltijas valstu uzaicināšanu kļūt par dalībvalstīm, jāatceras: valsts uzaicināšanas fakts nenozīmē, ka NATO dalībvalstīs ir izveidojusies viennozīmīgi pozitīva attieksme. Šajā organizācijā vienprātības trūkums ir bijis gan četrdesmito gadu beigās, gan tagad.
Bez ASV akcepta un atbalsta mūsu uzaicināšana būtu neiespējama. Ticamākais, ka atbalstam pamatā bija doma, ka jaunās dalībvalstis varētu iegādāties bruņojumu tieši ASV. Fakts, ka Čehija savas militārās aviācijas modernizācijai izvēlējās Eiropas valstu lidmašīnu ražotājus, paplašināšanās skeptiķiem bija gluži vai trumpis, lai arī citas vēl NATO neietilpstošās valstis sāktu dēvēt gan par galveno narkotiku tranzīta ceļu no Centrālāzijas uz Rietumeiropu. Galu galā pati NATO dalībvalsts Čehija ir gluži vai tranzītmezgls visiem iespējamiem pasaules teroristu tīkliem.
Daudzi atcerēsies ik pa brīdim izskanējušās «rekomendācijas» te no viena, te no otra eksperta par nepieciešamību Latvijā mainīt gan vēlēšanu, gan pilsonības, gan valodas likumu. Citādi neesam nedz «demokrātiski», nedz atbilstam «augstajiem pasaules standartiem cilvēktiesību jomā». Daudzi politiskās dzīves vadītāji tam piekrita bez lielas tielēšanās.
Nesenā Latvijas armijas parāde parādīja (īpašs noslēpums nebija jau pirms tam), ka Latvijas bruņojums ir pavājš un tālu no tās pašas «sarkankarogotās un varenās» neesam aizgājuši. Ir jājautā – cik esam gatavi iztērēt, lai izveidotu kvalitatīvu buferzonu NATO un faktiski arī Eiropas Savienības aizsardzībai? Ko mēs no tā iegūsim? Ja Baltijas valstis tiks izmantotas kā iedomātais bumbvedēju placdarms iedomātam karam ar diktatorisko Lukašenko režīmu, tad tas nav nopietni. Te vietā būtu vērts atcerēties neseno Ungārijas piemēru, kad Balkānu krīzes laikā tās lidlauki tika izmantoti Dienvidslāvijas bombardēšanai. Karš beidzās, un ungāri kaimiņos ir dabūjuši nīgru Serbiju un ne pārāk lielu NATO atbalstu.
Zināmā mērā šajā kontekstā var piekrist ļoti aktīvai Latvijas iestājai NATO un ES pretinieka Jura Paidera grāmatā «Nē Eiropai!» rakstītajam: «Nespēja radīt normālu iekšējo drošību var radīt pamatotas bažas, ka iestāšanās NATO nevis samazinās Latvijas risku saņemt triecienu no agresora, bet gan to palielinās. 2001. gada 11. septembra notikumi iezīmēja jaunu pieeju karadarbībai.»
Varbūt viņam nav taisnība un patiesība ir citur? Iestāja aliansē varētu sekmēt ārvalstu investīciju ieplūšanu, jo vārdi «NATO dalībvalsts» skan pārliecinoši, lai svaru kausi nosvērtos mūsu pusē. Šajā gadījumā budžetā paredzētie līdzekļi armijas kaujas spēju paaugstināšanai tiktu kompensēti ar ekonomiskās vides uzlabošanos un kopbudžeta pieaugumu. Cik lielā mērā tas, ko tā mīlēja līdzšinējie ārpolitikas dūži no «ceļinieku» partijas, ir «novests līdz tautas masām», lai tomēr parādītu (pierādītu?), ko mēs bez netveramā teiciena par savu drošību vēl iegūsim?
