Ieva, dzīvojot kopā ar vardarbīgo patēvu un vienaldzīgo māti, neredzēja citu problēmas risinājumu kā aiziešanu no dzīves.
Ieva, dzīvojot kopā ar vardarbīgo patēvu un vienaldzīgo māti, neredzēja citu problēmas risinājumu kā aiziešanu no dzīves. Ja tolaik pusaudzi, kas bija izdzērusi visus mājās atrodamos medikamentus, nebūtu atradusi viņas draudzene, tagad Ievas vairs nebūtu. Nebūtu mīļās ģimenes – vīra un divu mazuļu, veiksmes darbā, nebūtu nekā. Taču pāri palikušas atmiņas un murgi, kas reizēm naktīs neliek mieru.
Ar Ievu runāju pa telefonu, jo klātienē satikties 24 gadus vecā sieviete negrib – publicitāte nav nepieciešama. “Toreiz es nemācēju dzīvot un nebija arī, kam paprasīt padomu. Galu galā man taču bija tikai 15 gadu, bet likās, ka dzīvē nekā skaista nav. Atcerēties to laiku negribas, pārāk sāpīgi. Pietiek ar to, ka reizēm murgos redzu patēvu, kas mani kārtējo reizi sit, vai zāļu pudelītes, kuras toreiz iztukšoju.” Ieva sakarus ar savu ģimeni pārtrauca nepilnu gadu pēc pašnāvības mēģinājuma, pēc tam, kad gandrīz pusgadu bija ārstējusies, lai saprastu, ka dzīve tomēr var būt skaista. Sieviete ir pateicīga laulātajam draugam, kas palīdzīgu roku sniedza jau pirmajos gados pēc aiziešanas no mātes un patēva, bet tagad nepatīkamo palīdz aizmirst dēls un meita. “Jūtu, ka murgi kļūst retāki, bet dzīve – aizvien krāšņāka. Gan viss būs labi.”
Tie, kas dara, nerunā
Cilvēki, kas mēģinājuši aiziet no šīs pasaules, min dažādus neapdomīgās rīcības iemeslus. Nelaimīga mīlestība, vientulība, slimība. Taču patiesie pašnāvību iemesli, kā uzskata psihologi, jāmeklē bailēs no nākotnes. “Tas nav nekas jauns. Mēdz teikt – kā var izdarīt pašnāvību! Tas taču esot pret cilvēka primārajiem instinktiem! Taču patiesībā daudz grūtāk ir dzīvot, cīnoties ar problēmām,” savu uzskatu pauž psiholoģe Anita Kalniņa.
Pašnāvības akts ir pēdējais sauciens pēc uzmanības, bet atsevišķos gadījumos arī sevis izrādīšana. Parasti cilvēki, kas patiešām vēlas aiziet no šīs pasaules, par to nerunā, bet izdara. Žēlošanās par dzīves grūtībām un draudēšana ar suicīdu raksturīga tiem, kas vēlas, lai viņus pažēlo.
“Protams, ir brīži, kad saasinās cilvēku uztvere un viņi kļūst ietekmējamāki. Tas ir, piemēram, tuvojoties Ziemassvētkiem, pilnmēness laikā. Tad arī notiek visvairāk pašnāvību,” piebilst speciāliste.
Par to domā daudzi
2002. gadā veikts pētījums liecina, ka pēdējā gada laikā domas par pašnāvību bijušas 21,3 procentiem iedzīvotāju, pašnāvības plāni – 12,2 procentiem, bet pašnāvības mēģinājumu izdarījuši 1,8 procenti iedzīvotāju. Mediķi uzzina tikai aptuveni par vienu astoto vienu sesto daļu no pašnāvības mēģinājumiem.
60 – 80 procentu, kas aiziet no dzīves, izdarot pašnāvību, ir depresijā.
Palīdzības sniegšanu potenciāliem pašnāvniekiem kavē sabiedrībā valdošie mīti, piemēram, ka pašnāvnieki ir traki, ka viņiem nekā nevar palīdzēt un ka cilvēki, kas par pašnāvību runā, to neizdarīs. Sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi pret psihologiem, psihiatriem un psihoterapeitiem. Īpaši vīrieši bieži uzskata, ka vēršanās pie speciālistiem ir vājuma pazīme, tāpēc palīdzību nemeklē.
Valdībai jādomā, kā palīdzēt
Lai gan pret sevi vērsta vardarbība Latvijā ir nopietna problēma, valstī nav izstrādāta sistēma pašnāvību un to mēģinājumu novēršanai. Statistika liecina, ka Rīgā pēdējo gadu laikā nav būtiski mazinājies to cilvēku skaits, kas ievietoti slimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma.
Lai mazinātu pašnāvību skaitu Latvijā, jāuzlabo psihisko slimību ārstēšana, jāsamazina alkoholisms un jāveicina psihiskā veselība, īstenojot riska grupām paredzētas informācijas kampaņas, kā arī jāizglīto profesionāļi un ģimenes ārsti, atzina Garīgās veselības valsts aģentūras Attīstības departamenta vadītājs Māris Taube. Pēc viņa teiktā, pētījumi liecina, ka 50 procentu pacientu pēdējā mēnesī pirms pašnāvības mēģinājuma vērsušies pie ārsta. Ģimenes ārstiem jābūt labāk izglītotiem, lai atpazītu gadījumus, kad nepieciešama palīdzība. Būtu arī jāizveido skaidrs ģimenes ārstu un citu speciālistu sadarbības modelis, uzsvēra Latvijas Psihiatru asociācijas pārstāvis Elmārs Rancāns.
***
Domas par pašnāvību raksturo:
nestabils, svārstīgs garastāvoklis;
izteikta impulsivitāte;
neelastīga domāšana;
pazemojuma un iekšējo baiļu slēpšana aiz ārējas bravūrības;
viegli parādās vilšanās izjūta;
tendence dzīvot fantāziju pasaulē;
zemas pielāgošanās spējas grūtību un konflikta situāciju gadījumā;
nespēja reālistiski novērtēt situāciju.
***
Fakti
2004. gadā Latvijā 565 cilvēki miruši, izdarot pašnāvību, tai skaitā divi bērni vecumā līdz 14 gadiem. 383 cilvēki, kas miruši tīša paškaitējuma dēļ, bija vecumā no 15 līdz 59 gadiem, bet 180 cilvēku – vecāki par 60 gadiem.
2003. gadā pašnāvības izdarīja 604 cilvēki, tostarp četri pusaudži vecumā līdz 14 gadiem. 2000. gadā to personu vidū, kas veikušas pašnāvības mēģinājumu, ekonomiski aktīvie cilvēki bija 19,2%, bet pērn – 29,1%.
Pēdējo gadu laikā mazinājies bezdarbnieku īpatsvars to cilvēku vidū, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. 2000. gadā šis rādītājs bija 20,4%, savukārt pērn – 8%.
Apmēram 27% eiropiešu cieš no garīgās veselības problēmām. Psiholoģiskās slimības ir cēlonis 58 000 pašnāvībām ES. Pētījumi liecina, ka līdz 2020. gadam depresija kļūs par visizplatītāko slimību cēloni attīstītajās valstīs.
