Todien pārsteigums, no rīta atverot žalūzijas, bija tikpat liels, cik tur tā kupena aiz loga. Īsta ziema.
Todien pārsteigums, no rīta atverot žalūzijas, bija tikpat liels, cik tur tā kupena aiz loga. Īsta ziema. Ar rosīgiem sētniekiem ielās, baltām ābelēm kaimiņu dārzā, apsnigušiem oranžiem pīlādžiem turpat aiz sētas.
Hm, aukstais gadalaiks mani nekad īpaši nebija valdzinājis. Varbūt vienīgi bērnībā, kad, pārnākot mājās pēc “ragavošanās” no vietējā Gaiziņa, mamma mūs – trīs ziemas prieku baudītājas – nostādīja rindiņā un ar slotu trauca nost sniegu, pēc tam priekšnamiņā lika novilkt slapjos zābakus un aizbāzt aizkrāsnē žāvēties. Manējie “veltenīši” gandrīz vienmēr pamanījās “piebāzties” pārāk tuvu karstajai virsmai, tāpēc ne reizi vien no krāsns tos nācās kasīt nost ar nazi. Mamma bija izmisusi, bet es – priecīga, jo atkal varēju tikt pie jauniem zābaciņiem. Ziema man patika arī tad, kad, vecajam žigulītim piestiķējot kamanas, vagojām lauku ceļus un kad kā irbītes rindiņā aiz tēta iepazinām dzimto ciemu, braši turoties uz slēpēm. Un, protams, kad pa kluso sūkājām lāstekas un našķojāmies ar sniegu. Bet tad es izaugu – lāstekas vairs nešķita gana gardas, slēpes, sākoties ziemai, no bēniņiem tika nonestas arvien retāk, arī ragaviņās zināmai ķermeņa daļai vairs nepietika vietas, un prieki beidzās. Atklāju, ka baltās ziemas nav nemaz tik baltas, vietējais Gaiziņš kļuvis par pavisam niecīgu pauguriņu, no kura laisties ar ragaviņām varētu vien rūķi.
Bet todien, kad pārsteigums bija tikpat liels, cik tā kupena aiz loga, es ziemu iemīlēju no jauna. Šoreiz kā estēte, un kaimiņu piesnigušais dārzs man šķita “izkāpis” no kādas Margaritas Stārastes ilustrētas grāmatas. Gāju pa baltajām Jelgavas ielām (sajūsma par sniega kupenām bija “aizmiglojusi” acis, tāpēc nemanīju nenotīrītās ietves un nenokaisītos ceļus) un nožēloju, ka neesmu iegādājusies dūraiņus un adītu ausaini, lai sals nenokniebj ausis. Pēkšņi man tik ļoti sagribējās spēlēties eņģeļos. Tieši tā, kā rāda filmās – nokrist uz muguras sniegā un vicināt rokas un kājas, zīmējot spārnus. Tā, lai baltās pikas aizkrīt aiz kakla… Taču viena lieta ir, ja sniegā guļ viens eņģelis, pavisam cita – ja pilsētas centrā kūņojas divi, trīs vai pat kādi četri. Tā bija darbadiena, tāpēc doties uz mežu nebija vaļas, bet baudīt ziemas priekus aicinātie kolēģi atrunājās – kļūšot slapjas drēbes un kājas. Nu tādi kā… It kā nezinātu, ka zābakus var aizbāzt aizkrāsnē…
