Kā bijušais students ar interesi vēroju studentu aktivitātes, un jaunības dienu atmiņas izraisa vēlēšanos iesaistīties šajā procesā.
Kā bijušais students ar interesi vēroju studentu aktivitātes, un jaunības dienu atmiņas izraisa vēlēšanos iesaistīties šajā procesā. Es aicinu iesākto novest līdz galam. Apelēt pie mūsu ministru sirdsapziņas – tā ir tukšgaita.
Visi, kas tikuši pie naudas, skandina: «Viss maksā tik, cik maksā!» Patiesi ģeniāli! Ar to arī sāksim.
Boļševiku laikā viena studenta mācību gads izmaksāja septiņus tūkstošus rubļu. Studijas ilga galvenokārt piecus gadus. Tātad valsts katrā augstskolas absolventā bija ieguldījusi 35 tūkstošus rubļu.
Tātad mūsu Saeimas 95 deputāti (tik esot padomju diplomu īpašnieku) saņēma no valsts (tepat no Latvijas, ne jau no Maskavas) 3,3 miljonus rubļu. Iespaidīga summa, vai ne? Tas par deputātiem, bet kur nu vēl viņu palīgi, sekretāri, padomnieki u.c. Ja jau viss maksā tik, cik maksā, tad, spices vīri, veriet makus vaļā un kārtojiet parādus! Tad Latvijas Universitāte būtu pasaules bagātāko firmu galvgalī.
Bet mājas darbā pirms nākamās uzstāšanās pastrādājiet paši un palīdziet tikt skaidrībā arī citām augstskolām. Tad tās nemeklēs santīmus ne no studentu vecākiem, ne no sponsoriem, bet lepni paceltu galvu stums savus studentus zinātnes kalnos. Pretējā gadījumā plikais «fuksis», sapinies kredīta tīklos, stāsies karojošā proletariāta rindās. Ko tas nozīmē – pajautājiet večiem!
Zigfrīds Mazaļevskis, seno laiku students
