Kokaudzētavu «Ozoli» Jaunsvirlaukas pagastā atrast nebija viegli. Cauri Mežciemam līdz Staļģenei, tad ceļa rādītājs vēsta vēl deviņus kilometrus pa zemes ceļu.
Kokaudzētavu «Ozoli» Jaunsvirlaukas pagastā atrast nebija viegli. Cauri Mežciemam līdz Staļģenei, tad ceļa rādītājs vēsta vēl deviņus kilometrus pa zemes ceļu. «Pēdējie trīs kilometri pavasaros un sevišķi rudeņos, kad pāri gājuši «septiņsimtnieki», aiz sevis vilkdami biešu kombainu, ir sevišķi grūti izbraucami,» stāsta kokaudzētavas saimnieks Indulis Branaburgs. Bet, ko lai dara, ja pagastam trūkst naudas, labi vēl, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad tur saimniekot gatavojies brālis, ceļš vispār ierīkots.
Simtgadīgos kokus, kuru vārdā nodēvēta stādu audzētava, gan nemana, tikai stārķis staba galā sargā atgūto dzimtas māju mieru un sveicina pircējus. Svitenes upītes krastā izkopta ainava, visapkārt ierīkoti skuju koku paraugstādījumi. «Lai cilvēkiem būtu kur paskatīties, kā stādīt,» tā saimnieks.
Izrādās, ka, par spīti izdangātajam ceļam, klientu netrūkstot. «Un viņi pat nesūdzas par slikto braukšanu,» stāsta kokaudzētavas īpašnieks. Viņam piekrīt arī kāda pircēja turpat no Mežciema: «Tie kas grib, atbrauks un atradīs. Es jau vairākus gadus stādus pērku tikai pie Induļa, jo te ir vislētāk un daudz kā tāda, kā nav citiem. Iesaku arī savām draudzenēm. Re, šī kundze, kas pašlaik iepērkas, ir mana paziņa no Rēzeknes,» stāsta valodīgā mežciemiete.
Pircēja no Latgales stādus iegādājas ar vērienu, un viņa nebūt nav vienīgā, kas tā darot, stāsta saimnieks. Citiem klientiem līdzi esot visa dārza ierīkotāju komanda, ar ainavu arhitektu priekšgalā. Turpretī daži nopērkot tik vienu sēru vītolu vai arī iztaujājot stādaudzētavas īpašnieku vairākas stundas, bet aizbrauc neko nenopirkuši. Taču tas nekas, gan atgriezīsies un vēl ieteiks radiem, draugiem un kaimiņiem.
I.Branaburgu attālumi nemulsina, un savu biznesu viņš neplāno pārvērst par milzu komercaudzētavu, kurā nopērkami tikai konteineros audzēti augi. «Brīvi uz lauka augošus stādus ir vieglāk apkopt,» viņš stāsta, uzsverot, ka tie vairāk domāti lauku sētu, privātmāju apzaļumošanai, apstādījumu un parku ierīkotājiem. «Ozolos» nopērkami arī liela auguma skuju koku un košumkrūmu stādi, kamēr dažas citās stādaudzētavās, paļaujoties uz «mini» modi, sastopami gandrīz vai tikai zema auguma un klājeniskie augi. Ziemcietes Indulis turpmāk plāno audzēt podiņos, kokus gan ne, arī meža stādāmā materiāla audzēšanai viņš nedomā pievērsties.
Saimnieks izaudzēto uz tirgu neved, taču šogad pirmo gadu viņa stādus var iegādāties Jelgavas apzaļumošanas firmā «Aleja D» Tērvetes ielā.
Bizness iet no rokas, turpinās «Ozolu» apkārtnes labiekārtošana. Bet kāds bija sākums? Indulis atceras, ka kokaudzētavu ierīkot sācis 1991. gadā, kad aizgājis no darba Madonas rajona Kalsnavā, kur desmit gadu nodarbojies ar meža selekciju. Jaunsvirlaukā atgūta mantojuma zeme, no kuras sešus hektārus aizņēmušas palieņu pļavas, bet pusotrā hektārā izpleties māla kalns. Jāpiekrīt saimniekam, ka tādā zemē nodarboties ar lauksaimniecisko ražošanu nav prāta darbs. «Tagad daudzi, kam ir divdesmit trīsdesmit hektāru, atrodas neapskaužamākā situācijā kā es,» konstatē «Ozolu» saimnieks.
Ar darbiem viņš galā tiek pats, piepalīdzot dzīvesbiedrei. Pirmajos gados bijis arī pa kādam strādniekam, no kuriem Indulis šķīries ar godu. «Cilvēki nesaprata, ka kopt stādus nav tas pats, kas novākt bietes vai graudus,» viņš bez nožēlas secina. Apgādāt ģimeni varot, bet ātri kļūt bagāts gan viņš pagaidām necer. Šis nav tas bizness, kur peļņu var gūt pirmajā vai otrajā gadā, un vairums stādu uz lauka auguši sešus septiņus gadus. Kolekcijas stādījumos pavisam ir 600 dažādu kokaugu un ap 200 ziemciešu. Pārdošanai domātie augi pieejami nelielos daudzumos, bet īpatnējā sortimentā – spirejas, čužas, pildītie jasmīni, kadiķi, kalnu priedes, pacipreses, duglāzijas, lapegles, zirgkastaņas ar dzelteniem un rozā ziediem. Tā it tikai neliela daļa no «Ozolos» izaudzētā. Šogad sākts potēt arī pašlaik pircēju tik iecienītās nokarenās koku formas – gobas, blīgznas, vilkābeles, lazdas, bērzus, lapegles. Pārdošanā tās būšot nākamgad un varētu maksāt ap sešiem latiem. Saimnieks ir neizpratnē, kāpēc citi audzētāji uzliek nesamērīgas cenas dzīvžogu stādiem. «Ozolos» rudenī klinteņu stādu varēs nopirkt par 25 santīmiem, vilkābeles – par 30 santīmiem. Bet, ja kādam ļoti kārojas savā īpašumā iegūt ūdensrozi, var dabūt arī to.
