Visbiežāk suņu agresija saistīta ar viņa audzināšanu, tāpēc apgalvojums – kāds saimnieks, tāds suns – lielā mērā atbilst patiesībai.
Visbiežāk suņu agresija saistīta ar viņa audzināšanu, tāpēc apgalvojums – kāds saimnieks, tāds suns – lielā mērā atbilst patiesībai.
Vācu zoopsiholoģe Elizabete Krauze uzskata, ka nav agresīvu suņu, bet ir nesaprātīgi un bezatbildīgi saimnieki. Problēmas sākas tāpēc, ka dažiem suņiem ir ļoti spēcīgi žokļi, ar kuriem dzīvnieks ieķeras pretiniekā un nelaiž to vaļā, kamēr upuris vai nu iet bojā, vai ir smagi sakropļots. Tāds uzvedības modelis tā saucamajiem cīņas suņiem ir asinīs. Bet, ja dzīvnieks ir labi audzināts un pareizi dresēts, pret cilvēku viņam nevajadzētu būt agresīvam.
Ir suņi, kuru turēšana tiek uzskatīta par neprātu, piemēram, pitbulterjeri. Vairākās valstīs šo šķirni aizliegts pavairot. Tajā pašā laikā pitbulterjeri ir ģimenei piemēroti dzīvnieki. Tie gandrīz nejūt sāpes, un tas viņus padara par ļoti piemērotiem ģimenēm, kurās ir bērni, kas suni var raustīt aiz ausīm. Turklāt tieši šīs šķirnes suņi ļoti grib no sava saimnieka sajust labu attieksmi un mīlestību, tāpēc, lai izpelnītos atzinību, vienmēr ir gatavi darīt visu apzinīgi un pareizi. Pitbulterjeri ļoti mīl savu saimnieku un gaida uzslavas, kā arī ir labi kompanjoni un reti rej.
Bet kā lai izskaidro to, ka no tik jauka kucēna rodas tik agresīvs asinssuns? Principā no jebkura var izveidot cīņas suni ar agresīvu uzvedību. Ja saimnieks sev izvirza tādu mērķi un attiecīgi dzīvnieku audzina, tad tā arī iznāk. Cīņas suņus audzina slēgtās telpās, kur viņi neredz cilvēkus un citus suņus, kuru sabiedrībā dzīvnieks iemācītos komunicēties un sadzīvot ar citām dzīvām būtnēm. Ja krusto īpaši agresīvu kuci ar agresīvu suni un pēc tam pēc šādas pašas pazīmes atlasīt kucēnus no metiena, tad var izveidot agresīvu dzīvnieku. Turklāt no jebkuras suņu šķirnes. Piemēram, selekcionēti arī agresīvu “vilku” šķirnes suņi, kas pirms uzbrukšanas nerāda zobus un nenostājas uzbrucēja pozā. Šāda uzvedība der, ja sunim, piemēram, kaut kur augstu kalnos no vilkiem jāaizstāv mājdzīvnieki, bet šāds dzīvnieks ir pilnīgi nepiemērots dzīvei pilsētā.
Zoopsihologi uzskata, ka nozīmīga loma ir hierarhijai: sunim, kas dzīvo ar cilvēku, jāsaprot, kur ir viņa vieta. Piemēram, ejot ārā pastaigāties, ir svarīgi, lai viņš neizskrien no mājas, pirms iziet saimnieks. Saimniekam pirmajam mājā arī jāienāk. No suņa nav jātaisa cirka mākslinieks, kas iemācās dažādus trikus, bet nezina, ko nozīmē “vietā” vai “sēdēt”. Ideāli, ja nākamie suņa saimnieki pirms dzīvnieka iegādes izietu testus (tai skaitā psiholoģisko), vai viņi drīkst tādu suni turēt mājās.
Kinologs Dainis Krūmiņš, kas nodarbojas ar dažādas šķirnes suņu apmācību, “Ziņām” pastāstīja, ka izdresēt var jebkuru suni. Viss atkarīgs no saimnieka, jo parasti cilvēks visu uztver lēnāk par dzīvnieku. “Galvenais ir sunim parādīt īsto vietu. Dzīvnieks, it sevišķi cīņas suņi, nav paredzēti gulēšanai gultā. Viņiem nepieciešama stingra roka,” uzsver speciālists.
