Kā sākās dievnamu būvniecība Kurzemes hercogistē.
Kā sākās dievnamu būvniecība Kurzemes hercogistē
Kad 1561. gadā Polijas karalis piekrita Kurzemes hercogistes izveidei, bet pēdējais ordeņa mestrs Livonijā Gothards Ketlers samierinājās ar ordeņvalsts zaudējumu, radās pamats pārstrukturēt jauno hercogisti pēc Eiropas tirgus prasībām.
Hercogs labi izjuta muižniecības vēlmes, un viņam neklājās viegli, jo katrs no ordeņa bruņiniekiem alka pēc savas iecerētās lēņu zemes. Savukārt cerības viesa pilsētnieki, amatnieki, tirgotāji un zemnieki, kas alka pēc miera, atelpas un savas dzīves sakārtošanas, jo hercogistē joprojām valdīja ķildas, savtīgums, nodevība un visai primitīva garīgo vērtību izpratne. To visu pārveidot, līdzsvarot bija pirmais hercoga uzdevums, proti, – aizsākot dievnamu būvniecību.
Visā Kurzemes hercogistē, pēc vizitācijas protokola, 1566. gadā bija 35 baznīcas un 24 kapličas. No tām tautai bija pieejamas tikai atsevišķas Dobelē, Bauskā un Jelgavā. Pārējās atradās pilīs, muižkungu ēkās un kalpoja vienīgi aristokrātu garīgajām vajadzībām. G.Ketlers 1567. gada 28. februārī izdeva lēmumu veikt priekšdarbus 27 jaunu dievnamu celtniecībai Zemgalē un 43 – Kurzemē, paredzēja atvērt vēl 8 skolas un 8 nabagmājas. Pēc lēmuma pasludināšanas sākās intensīva baznīcu celtniecība, par kuru gādāt bija hercoga, lēņa zemes nomnieka vai īpašnieka, muižnieka un draudzes kopējais pienākums.
Dievnamu būvniecība apvienoja pamatiedzīvotāju etnokultūras tradīciju darba prasmi ar pasaulē valdošo stilistikas un amatnieciskās meistarības līmeni. Tieši šāds mākslas sintēzes moments dievnamu būvniecībā spēja tuvināt vācu un nevācu ļaudis. Zināmā mērā šis aspekts ir saistāms arī ar latviešu arhitektūras un mākslas stilistikas tendencēm, kas bija cieši savijušās ar Eiropas vēsturisko un politisko procesu, reliģiskās, etniskās un materiālās kultūras savstarpēji bagātinošas mijiedarbības kompleksu.
Kā viļņu aplis no ūdenī iemesta akmens baznīcu būvniecības kustība aizsākās hercoga rezidences pilsētā Jelgavā.16. gs. otrajā pusē, attīstoties pilsētvidei ar tās saimniecisko apriti, palielinājās arī latviešu iedzīvotāju skaits un viņu garīgajām vajadzībām bija nepieciešama sava baznīca. Turklāt ap Jelgavu koncentrējās liels daudzums tā dēvēto kroņa jeb hercoga muižu (īpaši gar Lielupes baseina augšteces upēm), kur mitinājās daudz latviešu kalpu ļaužu.
Jauna tipa baznīcas latviešiem un vāciešiem
Jelgavas pilsētvides vēsturiskajā apbūvē Lielupes kreisajā krastā gar rātslaukumu, tirgus laukumu, kanāla daļu un Sv.Trīsvienības baznīcu vairāk atradās vāciskas piederības iedzīvotāju nami. Savukārt apbūvei attīstoties gar kanālu ārpilsētas jeb rietumu virzienā, bija jūtamāks latviešu skaita pieaugums. Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc Sv.Annas baznīca ir būvēta tieši šajā pilsētas daļā. Arī arhīvu materiālos tā tiek minēta kā latviešu dievnams. Vāciešiem kalpoja Sv.Trīsvienības baznīca.
Abi dievnami bija pirmās tāda veida būves Jelgavā, kas pēc sava ārējā veidola bija līdzīgas. Gan Sv.Annas (1567. g.), gan Sv.Trīsvienības (1575. g.) baznīca iesākumā tika veidota koka konstrukcijā, nesot līdzi vēlīnās renesanses laika – XVI gs. 90. gadu – stilistiku. Viduslaiku vācu lauku draudžu baznīcu arhitektonisko un telpisko veidolu tā lētuma, vienkāršības un funkcionalitātes labad hercogistes celtnieki radīja labi pazīstamo dievnamu tipu. Tā rietuma daļā tika izbūvēts zvanu tornis ar stāvāku vai lēzenāku smaili, aiz tā bija taisnstūrveida draudzes telpa, kurai austrumu daļā piekļaujas sašaurināta un piezemināta altārdaļa. Kurzemes hercogistes baznīcas izcēlās ar ārēji vienkāršotu dievnama veidolu, bet pārsteidza ar iekšējo greznumu – augstvērtīgu māksliniecisko apdari un tēlniecības darbiem altārim, kancelei, ērģeļu balkonam, griestu apgleznojumiem, logu vitrāžām.
Evaņģēliski luteriskā Sv.Annas baznīca nosaukta hercoga G.Ketlera sievas princeses Annas fon Meklenburgas vārdā (1531 – 1602), iesvētot dievnamu Annas dienā 1573. gadā.
1640. gadā koka būves vietā tiek būvēta ķieģeļu baznīca ar baltām kaļķu javas šuvēm un kaļķu javas apmetumā veidotiem dzegas, pilastru, arkveida logu pārsedžu akcentiem un logailu spraišļiem. Pētot arhīva materiālus un salīdzinot baznīcas ārējo arhitektonisko veidolu līdz 19. gs. 50. gadiem, atklājas, ka jumta kore virs altāra daļas ir bijusi zemāka nekā jumts virs draudzes telpas. Vēsturisko jumta līniju un aiļu aizmūrējumu var nolasīt zvanu torņa austrumu daļā.
Pēc dievnama izpostīšanas pēdējā karā vēsturiskajā altāra daļā ar poligonālas apsīdas raksturu ir izbūvēts starpstāvs, tā izveidojot tā saucamo mazo lūgšanu zāli un sakristejas jeb mācītāja telpas. Līdz ar to tika saīsināta baznīcas draudzes telpa. Jaunais altāris pēc vairākām pārveidēm tika novietots līdz ar atdalošo pusaploces arku, veidojot butaforisku altāra apsīdu. Tā mākslinieciskā vērtība ir stipri piezemēta un asi kontrastē ar centrālā un sānu joma eleganci, kurus atdala toskāniskā ordera arkādes.
Dievnama garenasi akcentē koka velves pārsegums centrālajam jomam. Arī ērģeļu lukta (balkons) pēc pārbūves ir zaudējusi savu ampīra stila dekoru. Iespējams, ka pirms interjera pārbūves luktas (balkoni publikai) atradās arī sānu jomos. Pēc vēsturiskās altārtelpas likvidēšanas ir samazinājies liturģisko zonu distancējums – altārim kā sakramenta izpildes vietai un kancelei kā sprediķa vietai. Līdz ar to kopējā telpā ir sapludināta draudzes un altāra daļa. Turklāt atsevišķās interjera arhitektoniski greznās nianses nespēj rast vienotu kopsaskaņu ar vizuāli nabadzīgo altāra daļu. Tādēļ pēc baznīcas mācītāja T.Rēdmaņa un draudzes vecākā A.Gailuma ieceres ir tapis pirmais altārgleznas – vitrāžas – mets, ko skicē un maketā ir izveidojušas arhitekte A.Ziemeļniece un vitrāžiste, Mākslas akadēmijas maģistrante A.Vilmane.
Pēc vēsturiskās dokumentācijas nav datu par altāra māksliniecisko veidolu līdz 19. gs., taču 19. gs. vidū Sv.Annas baznīcas altārdaļā bija jau ievietots retabls (altāra galds), kura centru rotāja J.L.Eginka glezna. Virs tās – nedaudz mazāka H.Kēberes glezna. Tās abas atdalīja pusloka formas frontons (dekoratīvs elements), kas bija balstīts uz kolonnu pāriem abās malās. Papildus gleznas akcentēja tēlniecības darbi abās pusēs – apustuļu Pētera un Pāvila tēli. Retabla augšēja daļā otru gleznu rotāja mazāku kolonnu pāris, kurām līdzās bija novietoti Mateja un Lūkas tēli.
Kāds tapis iecerētās vitrāžas mets
Jaunās vitrāžas mets nosacīti sadalīts trīs daļās. Vitrāža tiek iebūvēta pašreizējās altārdaļas zonā. Centrālā vitrāža saglabā vēsturiskā loga gabarītu un šprosējuma proporciju. Sižeta risinājuma tematika ir saistīta ar reliģijas un mūsdienu pilsētvides sintēzi. Vitrāžas lejasdaļā – stilizēts pilsētas siluets ar nemiera, kustības un zināmas disproporcijas kāpinājumu, tādēļ arī toņu izvēlē dominē vēsie, tumši piesātinātie brūnsarkanīgie. Vitrāžas augšējā daļā – līniju vieglums, līdzsvarotība, harmonija un gaisma, kas ienesta ar pastelīgi vieglu un caurspīdīgu, dzeltenīgu un balti pelēcīgu toņu laukumiem, kas augšup ceļošām, vijīgām līnijām eņģeļu spārnos ved pilsētu pretim Dieva labestībai. Centrālās vitrāžas novaiņagojumā – balodis kā Svētā gara simbols. Altāra vitrāžas priekšplānā – stikla krusts ar altāri. Ar stikla, krāsas un gaismas caurspīdīgi vieglas konstruktīvas risinājuma formas palīdzību meta autori ir meklējuši ne vien garīgās tēmas filosofisko risinājumu, bet arī vēlējušies zināmā mērā panākt centrālā joma butaforisku padziļinājumu, kas tuvotos vēsturiskajam baznīcas interjera veidolam, kur pastāvēja viduslaikiem raksturīgais divdaļīgais plāna princips – mācītāja darbības zona altāris, bet draudzei sava atšķirīgu dimensiju telpa. Vitrāžas izbūvē tiek saglabāta sakristejas sasaiste ar draudzes telpu.
Annas baznīcas altāra izbūvei vajadzīgs atbalsts
Protams, altāra pārbūve nav lēta, un tās realizācija prasīs gan finansiālo problēmu, gan organizatorisko darbu risinājumu. To spilgti parāda arī baznīcas hronika laikmeta griežos. Dievnams ik pēc dažiem desmit gadiem ir piedzīvojis lielāku vai mazāku pārbūvi, kur katra jaunā paaudze, kas bija piederīga baznīcai un savai pilsētai, reizē centās apliecināt ne tikai savu fizisko esamību, bet arī vēlējās pārnest savas garīgās vērtības tālākam mantojumam.
Mēs aicinām ikvienu, kam tuva ir pilsētas kultūrvides atdzimšana, ziedot altāra izbūvei. Ziedotāju vārdi tiks iemūžināti uz īpaši piestiprinātas cēlmetāla plāksnes. Labprāt uzklausīsim arī priekšlikumus meta idejas pilnveidošanai.
