No pieaugušajiem atkarīgs, kādā fantāziju pasaulē viņi ievedīs bērnu.
No pieaugušajiem atkarīgs, kādā fantāziju pasaulē viņi ievedīs bērnu
Cilvēka sapņi ir mākslas darbi, kas tapuši ar neredzamām iztēles otām un katram liek justies tik labi! Tie ir kā sala, kur patverties no brīžam skaudrās realitātes, mērķis, uz ko tiekties, vai silta seģene, kurā vienkārši ievīstīties. Mani sapņi, mana un tikai mana pasaule, kurai, kā izrādās, pamati likti agrā bērnībā. Kopā ar psiholoģi Aigu Jankevicu mēģinām ieskatīties šīs netveramās, bet tomēr tik manāmās realitātes laboratorijā.
Viss sākas ar iztēli
Iztēle ir psihisks process, kas visattīstītākajā stadijā ir bērniem pirmsskolas vecumā. Mazulis bez pasaku tēliem un šīs pasaules vienkārši nedzīvo. Tādu nav! Tāpēc svarīgi viņos šo procesu veicināt un bagātināt, piemēram, mudināt zīmēt. Nevis pēc parauga, bet, kā viņš pats vēlas. Lai arī sanāk ķēpājums, kuru mazais nosauc par māju, nevajag bērnu ierobežot ar savām klišejām! Šajā vecumā ļoti svarīgas ir arī pasakas, stāsti un dzejoļi. Viss, ko bērns klausās, jo tas attīsta iztēli. Tā bērnam nav noslogota, ja viņš skatās filmiņu, jo tajā režisors un viņa komanda visu pateikuši priekšā – kādā krāsā būs Sniegbaltītes acis, mājiņa un kurpītes. Katrā ziņā bagāta iztēle ir harmoniskas personības iezīme. Kam tā ir sašaurināta, neteikšu, ka rodas problēmas, bet viņš vienā brīdī noķer “aiz astes”, ka tā ir iztēles vaina. Piemēram, ir cilvēki, kas tukšā telpā jau redz, kādai tai vajadzētu izskatīties, bet citi nekā. Tas nozīmē, ka pirmie attiecīgajā vecumā zīmējuši, veidojuši no plastilīna vai māla, gleznojuši, droši darbojušies ar krāsām un cēluši smilšu pilis jūras malā. Iztēli veicina ikviena radoša darbība.
Iespēja aizfantazēties
Tomēr nereti gadās, ka bērns pārāk dziļi ieslīgst nereālajā sapņu pasaulē. Tas var notikt tikai tad, ja blakus nav pieaugušā, kas pastāsta, ka feja pa logu nevar ielidot, viņa dzīvo tikai grāmatā vai multfilmā, ka arī briesmonis no skapja neizlīdīs – tas bija filmā. “Atceries, kā mēs vakar izbaidījāmies, bet tur viņš arī palika!” Bērniem nav nostiprinājusies robeža starp fantazēšanu un realitāti, tāpēc viņiem bieži ir bail, piemēram, no tumsas. Tad vecākiem sausu muti jārunā, ka viss ir kārtībā, nav no kā bīties. Aizveram grāmatiņu, un te ir reālā pasaule. Ja ļauj bērnam fantazēt par daudz un vienmēr atbalsta viņa dzīvošanu iztēlotajā pasaulē, viņš var neatšķirt realitāti no iedomām. Lielās aizņemtības dēļ vecāki nereti ļauj bērnam skatīties televīzijā filmiņas un paši dara savus darbus. Tomēr tajās ir ļoti daudz bērna psihei neizprotamu lietu, kas paliek neiztulkotas un nesaprastas. Mazulis ir viens tikai ar savu saprašanu, stundu pusotru viņš it kā mierīgi skatās, bet patiesībā sēž sasprindzis un baidās līdzi filmas varoņiem, piemēram, sunītim, kas iekritis upē un slīkst. Ja blakus nav pieaugušā, kas pasaka: “Viss būs labi, redzi, kur jau nāk glābēji!”, viņš turpina dzīvot šajā uztraukumu pilnajā pasaulē un pēc tam savu iekšējo spriedzi izliek uz āru, piemēram, sitot vai sperot. Vecākiem vajadzētu būt gudriem, sēdēt bērniem līdzās un iztulkot redzēto, novilkt robežas starp iedomāto un reālo.
Jo ilgāk, jo labāk
No pieaugušo uzskatiem un vērtībām atkarīgs, kādas pasakas viņi saviem bērniem piedāvās – par robotiem, kas vēsu prātu nogalina, Ansīti un Grietiņu, kuri iet tumšā mežā un kurus ragana cepina, vai tomēr par trim sivēntiņiem, kuri paliek kopā. Divgadnieks pats nevar izvēlēties grāmatu. Pieaugušā vērtības nosaka, kādā fantāziju pasaulē viņu virzīt.
Kā mamma, krustmāte un pat psiholoģe esmu par to – jo ilgāk bērns tic pasaku varoņiem, jo labāk. Es nebūšu tā, kas atklāj, ka Ziemassvētku vecīša nav un arī fejas neeksistē. Viņš pie tā agrāk vai vēlāk nonāks pats. Kāpēc man kā vecākam būtu jābūt tam, kas bērnam laupa šo pasauli? Tomēr tas atkal atkarīgs no pieaugušā, kā viņš iepazīstina savu atvasi ar realitāti, kā māca paskatīties uz to.
Sapņošana pavada cilvēku visu mūžu – viņš nevar attīstīties bez sapņa, pat ja to nekad nesasniegs. Tas ir kā vīzija, uz ko virzīties. Tomēr, ja dzīvo tikai tajā, var pazaudēt šodienas nozīmīgumu. Piekrītu uzskatam, ka esmu tepat un tagad. Ja strādā, tad strādā, ja lasi žurnālu, izbaudi to, nevis pārmet sev gulšņāšanu un neko nedarīšanu sapņa labā. Tas nevar kļūt par zaļo gaismu luksoforā, kas tikai dzen, un nepietiek laika šodienai. Visam jābūt harmonijā un līdzsvarā!
***
Kad atdzīvojas rotaļlietas
Lāsma Antoneviča: “Biju jau piemirsusi, cik tas ir aizraujoši,” nodomāju pie sevis, vērojot piecgadīgās meitiņas darbošanos – abās rociņās pa kādai mantai, un nav svarīgi, cik jauna, moderna vai “mantīga” tā ir, jo dažkārt tas ir parasts zīmulis vai knaģis, apkārt salikta vide – kluči vai kas tamlīdzīgs –, un viss notiek. Klusas, bet emocionālas sarunas, darbības. Viņa ir iekšā tajā pasaulē, kas katrā no mums dziļāk vai seklāk noglabāta, bet ir! Manējā savā laikā zaigoja spilgtās krāsās. Galvenokārt pateicoties savai bērnības draudzenei, ar kuru burtiski šļakstījāmies fantāzijas ūdeņos. Visbiežāk mēdzām spēlēt teātri gan ar mantiņām, gan pašas ar sevi. Dzīvojām laukos, tāpēc par skatuvi varēja kļūt jebkura pļava, palielāks akmens, upītes krasti, pagalms vai piemājas dārzs. Nemitīgi taču bija ko darīt! Palaikam pat mēdzām sarīkot “viesturnejas”, ar savām izrādītēm ciemojoties kaimiņu sētās vai rādot paraugdemonstrējumus mazākiem bērniem, kurus lūdza pieskatīt. Godīgi sakot, vairs neatceros tekstus un tēmas, tikai to sajūtu, kas iegriež kā virpulī un rauj uz priekšu, kad katra darbība uzreiz rada nākamo.
Vairs neatminu, kā tas sāka zust… Droši vien soli pa solim, kad realitāte un racionālais devās savā uzvaras gājienā. Tomēr siltums no fantāziju pasaules ik palaikam staro joprojām – arī vērojot savu piecgadnieci, kuru, atklāti sakot, pat nedaudz apskaužu!
***
Par sapņiem un īstenību
Iztēle visvairāk ir attīstīta bērniem pirmsskolas vecumā.
Svarīgi to veicināt, ļaujot mazajam zīmēt, veidot no plastilīna, darboties ar krāsām, celt smilšu pilis un iesaistīt viņu citās radošās nodarbēs.
Bērnos nav nostiprinājusies robeža starp fantazēšanu un realitāti, tāpēc viņiem bieži ir bail. Vecākiem jābūt blakus un daudz jāpaskaidro, gudri jāiepazīstina sava atvase ar realitāti.
Jo ilgāk bērns tic Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim vai fejām, jo labāk.
Sapņošana pavada cilvēku visu mūžu, tomēr, dzīvojot tikai sapņu pasaulē, var pazaudēt šodienas
nozīmīgumu.
Piepildīt sapņus iespējams, ja skaidri definēti rīcības soļi. Piemēram, ja sapņoju piedalīties dziesmu svētkos, man jāatrod koris, jāpiedalās mēģinājumos un jāmācās.
