Vēlreiz dodamies uz Vidzemes augstieniMiera jau, protams, nav, tāpēc, trim dienām paejot, «velkam» uz sev labi zināmiem Sedas dīķiem. Tur esmu bijis daudzreiz un arī panākumi nav izpalikuši. Pats ezera apsaimniekotājs gan teic, ka, cik viņam zināms, pašreiz pārsvarā ķeroties zemmēri, bet katram jau sava gudrība ejama, vai ne? Ūdens līmenis kā visur – krietni pāri ierastajam. Bet varbūt jāsāk domāt mazliet citādi un tāds tagad tas būs katru rudeni? Tomēr tas, par laimi, nav tik augsts, lai pēc applūdušajiem krūmiem un pūstošajiem zāļu rajoniem nevarētu noteikt vecās labās un jau «iestrādātās» copes vietas. Jāsaka, kā ir, man te ir vairākas vietas, kur gandrīz vienmēr kāda zaļsvārce piesakās. Tā ir arī šoreiz. Vēl gailim kūtī dziesma dziedama, bet man jau pirmā zaļsvārce laivā. Zinu, ka daudzi vietējie copmaņi Sedā izmanto rotējošos vizuļus. Strādā labi, bet es esmu ieciklējies uz džerkošanu un vobleru mētāšanu. Viss atkarīgs no tā, kas plēsoņai šodien vairāk patīk – agresīva vai miermīlīga spēle, un tas ir jāizdibina pašam makšķerniekam. Turklāt mānekļa spēles versijas dienas laikā jāmaina. Rudens pusē un tuvāk ziemai tomēr labāk der dabiskās krāsas. Piemēram, vobleri kā rauda vai asaris. Mānekļa apakšējo daļu noteikti ieteiktu spilgti sarkanu vai oranžu. Arī gumijas zivis – melns ar baltu, bet astei, kas velkot vibrē, gan vajadzētu būt spilgtā krāsā. Noteikti ir sen jau laiks izmest no galvas iesīkstējušo domu par to, ka vēlā rudenī, zālei pūstot, zivs no tās mūk ārā. Pilnīgas aplamības, un tas vairs nav pat jāpierāda. Vienu dienu viņa ir klajumā, bet otru – jau zālēs. Sedā tajā dienā tiku pie deviņām līdakām, ko varētu ņemt līdzi. Pārsvarā visas uzturējās vietās, kur apakšā zem ūdens ir nodevīgie krūmu zari. Nav viegli šādās vietās darboties, bet interesanti gan. Galvenais, noskatīties krūmu rindu un pa tukšo rajonu gar koku malu novilkt sekli grimstošu vobleru. Saprotu, ka izklausās vienkārši, bet… es arī ilgi mācījos. Burtnieks – nemīlīgsSen nebiju bijis šajā lielajā un, pēc gultnes spriežot, gludajā vannā. Pēc sinoptiķu ieteiktajām prognozēm izvēlējāmies dienu, kad tika solīts vējš četri metri sekundē un apmācies laiks bez nokrišņiem. Tā kā jāizbrauc agri, jo kā nekā vismaz man divu stundu brauciens uz vienu galu, vēl agrā rīta stundā, gaidot kompanjonu ar auto, ieskatos laika prognozēs, kas joprojām apstiprina jau iepriekš rakstīto. Būs labi, nodomāju, vēl pārliecinos, vai ir līdzi ezera sēkļu karte, un varam «sist autiņam dūmā», lai ar rīta gaismu būtu uz vietas ezera krastā. Burtnieks sagaida nemīlīgs. Līmenis Salacas upē liecina par stipri vien palielinātu ūdens līmeni arī ezerā. Upē vēl vēju nejūt, bet ezerā iepriekš solītie četri metri jāreizina ar divi un jāpiepluso brāzmās vēl tikpat daudz. Ko tas nozīmē šajā ezerā, zina tikai tie, kas tur šādos apstākļos bijuši. Tā kā ar velcēšanu nenodarbojamies vispār, jo garlaicīgāku copes veidu pat iedomāties nevaram, sākam meklēt aizvēja nostūrus. Sākums nav no sliktajiem, jo uz oranžīgas gumijas zivs piesakās ap 400 gramu smags asaris un pēc brīža to pašu gumijas mānekli iekāro arī līdaka, taču, pāris sekundes paspirinājusies, izlemj, ka šoreiz vēl līdzi man nedosies, un atstāj sev piemiņai gumijas zivtiņas asti. Ar to mūsu tās dienas cope arī beidzas. Ap desmitiem rītā sākas nepārtrauktas lietavas, kas izmērcē mūs līdz pēdējai vīlītei. Pateicoties 20 zirgspēku «Hondas» dzinējam, drasējam pa ezeru no viena līča pie otra. Diemžēl copes nav. Ar to arī, vakara krēslai iestājoties, savu darbību beidzam. Lobes ezerā kā savā kabatāŠo ezeru pazīstu ļoti labi. Zinu, kur līdaku pacelt un kur līni izcelt. Zinu, kur ziemā zaļsvārces dzīvojas un kur asari mitinās. Uz Lobes ezeru aizbraucām trīs dienas pēc Sedas purviem. Laiks ideāls. Apmācies, neliels vējš. Ko vēl vajag?Tobrīd līdakas sapulcējušās rajonā, kur ezerā ietek Bebrupīte, jo tur no ezera uz ziemošanu pārpeld visas baltās zivis. Protams, plēsoņas seko barības bāzei. Ūdens līmenis ir pacēlies vismaz par metru, un tas nozīmē, ka līdaka vai asaris var būt pilnīgi visur. Pamēģini viņu atrast… Taču arī šajā it kā seklajā ezerā ir kantis, pie kurām vasarā uzturas līņi un brekši, bet rudenī un ziemā – līdakas un asari. Šīs vietas ir vienkārši jāuztausta un jāatceras. Lobes ezerā rudenī vislabākie rezultāti ir džerkojot, esot augstam ūdens līmenim, arī velcējot un izmantojot elementāros klasiskos šūpiņus, piemēram, «ciklopus». Arī šajā copes reizē ļoti labi nostrādā «ciklops». Tumša, apmākusies diena, un gaišais sudrabiņš dara savu darbu. Noķeram 12 līdakas, vairākas tiek amnestētas, jūtami vēl vairāki līdaku iznācieni, bet mājās pārvedam katrs pa divām zaļsvārcēm. Lielākai nedaudz virs trīs kilogramiem, bet pārējās ietilpst mērā. Jā, lielās klusē, bet tūlīt jau būs pirmais ledus, un tad paskatīsimies, kas šīm padomā. Tā vien rādās, ka šis brauciens pa vaļējiem ūdeņiem ir bijis pēdējais. Visiem ne asakas jaunajā zemledus sezonā, un esiet prātīgi uz pirmā ledus!
