«Ciemojoties klosterī, cilvēki nokļūst citā pasaulē,» tā šonedēļ, kad viesojos Valgundes klosterī, atzina viena no teju 50 tur mītošajām mūķenēm. Un tiešām – apkārt dzirdamas tikai dabas skaņas, bet ikdienas pilsētas steigu noslāpē simtgadīgas priedes. Kad ekskursija beigusies, var mierīgi braukt prom un tikai apjūsmot vai nopelt redzēto, jo citādās, neierastās pasaules mums vienmēr šķiet nedaudz baisas, tāpēc paši nelabprāt gribam pētīt sīkākus pavedienus un skaidrot to pamatvērtības.Kādreiz vietējā baznīcā apmeklēju svētdienas skolu un ar vecmammu gāju uz dievkalpojumiem. Taču ar laiku no baznīcas attālinājos, līdz tā pati sāka mani atgrūst. Pirms padsmit gadiem, kad Balvu pareizticīgo dievnamā atvadījāmies no vectēva, mācītājs aizrādīja brālim, kuram toreiz nebija pat desmit gadu, jo viņš, redz, apsēdās. Taču mazais bija tikai noguris no ilgās stāvēšanas. Brālis vēl tagad apgalvo, ka tās ir viņa gandrīz vienīgās (taču noteikti spilgtākās) atmiņas par baznīcu. Arī pati esmu pieredzējusi, ka mācītājs, nu jau gan Jelgavā, pārmet man neprasmi pastāstīt par saviem grēkiem pēc pareiziem kanoniem. Toreiz dievnamu nācās pamest ar rūgtuma sajūtu, jo ne jau es vienīgā, pārdzīvojot par pasaulīgo dzīvi, būtu gatava meklēt mieru un atbildes uz jautājumiem citur. Taču baznīcas institūcija, īpaši pareizticīgā, liedz pieļaut kļūdas. Tāpēc liela daļa to, kas baznīcas likumus pārzina, var atļauties tikai Lieldienās un Ziemassvētkos aiziet uz dievnamu, lai nākamo pusgadu varētu teikt, ka no grēkiem ir brīvi. Bet tie, kuri, slēpjoties no citu nosodījuma, klusi skaita lūgšanas un met krustu, izejot no mājām, arī turpmāk varēs slēpties un sarkt. Jo ticība, kas «paredzēta» glābšanai, bieži vien savus vārtus ver tikai īpašā kalendārā atzīmētajās dienās un stundās. Un nereti tikai tad, ja esi sagatavojis «mājasdarbu» vai gatavs sniegt ziedojumu.
