Kristīnei Millerei Jelgava ir kā osta, kur rast mieru un atpūsties pēc darba.
Kristīne ir jauna, enerģiska meitene, kura pēc skolas diploma saņemšanas un neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast darbu apgūtajā profesijā, nemeta plinti krūmos un nesteidza pirkt aviobiļeti uz Angliju vai Īriju, bet darbu centās atrast Latvijā. Viņa ir piemērs tam, ka arī jaunieši bez darba pieredzes, bet ar lielu apņemšanos un neatlaidību interesantu un labi apmaksātu darbu var atrast tepat. Smaidīgā Kristīne jau vairāk nekā gadu strādā par stjuarti «Ecolines» pasažieru pārvadājumu kompānijā, ir apceļojusi Eiropu un vasarā gatavojas savam dzīves skaistākajam notikumam – kāzām. Pie darba ar neatlaidībuKristīnei uz dzimto Platoni aizbraukt sanāk aizvien retāk. Jau vairākus gadus viņa sevi sauc par jelgavnieci, bet lielais laika trūkums saistīts ar jaunietes darbu, kas katru nedēļu paiet uz autobusa riteņiem. Kristīne pabeigusi Jelgavas Amatniecības vidusskolu un ieguvusi ēdināšanas servisa speciālistes diplomu. Vēl skolas laikā, ar autobusu dodoties uz praksi Vācijā, viņas uzmanību piesaistīja glīta, izveicīga formastērpā ģērbusies meitene, kas apkalpoja autobusa pasažierus, palīdzot viņiem iekārtoties sēdvietās, piedāvājot siltu dzērienu un ēdienu. «Stjuarte bija tik jauka un strādāja tik viegli, ka šķita – darbs viņai ir tīrākā bauda. Es visu ceļu vēroju stjuarti, un man likās, ka arī es kādreiz gribētu ko tādu darīt,» atceras Kristīne. Pēc skolas diploma saņemšanas viņa īsu brīdi strādāja kādā Jelgavas uzņēmumā, kas drīz vien beidza pastāvēt, tad darbs atrasts picērijā, bet domu par stjuartes profesiju Kristīne tā arī nebija atmetusi. Sameklējusi pasažieru kompāniju, viņa ik pa laikam sūtīja tai savu CV. «Pretendentiem bija brīvi jārunā latviešu, krievu un angļu valodā, jāprot labi komunicēt ar cilvēkiem, tika prasīta arī pieredze apkalpojošā sfērā. Tas viss man bija, bet arī konkurence bija ļoti liela. Pēc lielas uzstājības un neatlaidības tomēr tiku aicināta uz pārrunām un pieņemta darbā,» smaida Kristīne. Ekskursija caur loguAutobusa stjuarta funkcijas ir līdzīgas lidmašīnas pavadoņa pienākumiem. Pārbaudīt dokumentus, biļetes, palīdzēt pasažieriem novietot bagāžu, piedāvāt tēju, kafiju, iespēju ieturēties, nepieciešamības gadījumā sniegt atbalstu un palīdzību. Stjuartes un abi autobusa šoferi ir pilnībā atbildīgi par visu 75 pasažieru drošību un ērtībām brauciena laikā, stāsta Kristīne. Pirmo palīdzību viņa sniegusi ne vienam vien pasažierim – kādu nelabums piemeklējis vai vēdersāpes, vēl kāds savainojies, reiz vienam līdzbraucējam sākās epilepsijas lēkme. «Pirmo palīdzību sniegt esmu mācījusies gan skolā, gan autoskolā. Ja kādam kļūst slikti, parasti neapjūku – zinu, kā rīkoties. Par laimi, neviens miris vai dzimis mana reisa laikā nav,» smaida Kristīne.Savu pirmo reisu jelgavniece atceras kā satraukuma pilnu, bet dziļi sirdī joprojām pateicas pasažieriem, jo tie bija absolūti mierīgi un priekšzīmīgi. «Tas bija brauciens uz Bonnu pirms mazliet vairāk nekā gada. Tiklīdz autobusā iekāpa pasažieri un rokās paņēmu mikrofonu, lielais satraukums bija garām. Mūsu kompānijā ir sadalīts, kuras stjuartes dosies reisos uz Krieviju, kuras uz Rietumeiropu. Es vairāk braucu pa Eiropu,» stāsta Kristīne. Nav nedēļas, kad viņa nedotos ceļā. Braukts ir uz ļoti daudzām valstīm, un gada laikā Kristīne redzējusi, ko dažs visā mūžā nav skatījis. «Visvairāk nācies ceļot uz Vācijas pilsētām, bet esmu pabijusi arī Krievijā, Šveicē, Anglijā, Slovākijā, Francijā, ļoti patika Bulgārijas galvaspilsēta Sofija… Tā ir mūsu priekšrocība, ka pa autobusa logu varam redzēt pilsētas, celtnes, brīnišķīgus dabasskatus, cilvēkus, kas nav iespējams, lidojot ar lidmašīnu,» stāsta Kristīne.Pēc Varšavas visi aizmiegViņas darbs nav saistīts ar tūrismu, lai gan pasažieri dažkārt iedomājušies, ka stjuarts ir arī gids, un, caurbraucot kādai pilsētai, lūdz Kristīnei kaut ko pastāstīt. Daudzi pasažieri nemaz nebrauc līdz maršruta galamērķim, bet, piemēram, tikai līdz Viļņai, Varšavai vai kādai citai nelielai pilsētai. Daudzi dodas uz darbu, daļa iepirkties, citi ciemos. «Pasažieri ir ļoti dažādi, visi sveši, bet es viena – ar katru jāprot saprasties, pareizi apieties un ikvienam izdabāt. Ja netiekam ar kādu galā, saucam palīgā apsardzi, arī tādi gadījumi bijuši. Darbs nav viegls – gandrīz visa diena paiet uz kājām, cilvēku daudz, katram kaut ko vajag. Ja mans reiss sākas ap desmitiem no rīta, ap vieniem naktī, parasti pēc izbraukšanas no Varšavas, arī man beidzot iestājas miers,» ar vieglu nopūtu noteic stjuarte. Daudziem Latvijas braucējiem galamērķis ir Berlīne, uz kurieni bieži cilvēki dodas iepirkties. Kristīne gan šaubās par tā lietderību, atzīstot, ka Berlīne nav lēta pilsēta. Darbā labi, mājās vēl labāk«Mans darbs nav garlaicīgs, jo katrā reisā ir citi cilvēki, citi notikumi. Tas nav kā sēdēt visu dienu ofisā. Redzu, ka daudzi brauciena laikā iepazīstas, rodas simpātijas,» savos novērojumos dalās Kristīne.Viņa pati gan darbā ne ar vienu neiepazīstas, jo sirds pieder vienam vienīgam cilvēkam – viņas draugam Ainaram. Kristīne pačukst, ka vasarā abi gatavojas kāzām. «Es darbā nekad sev nemeklētu privāto dzīvi, un puisis, ar kuru esmu kopā un kurš ir mans topošais vīrs, to zina. Mēs ļoti uzticamies viens otram, tāpēc arī nekādas greizsirdības viņā nav. Protams, viņš vēlētos, lai mājās esmu biežāk, bet tāds ir mans darbs, un Ainars to saprot,» klāsta jelgavniece.Kristīne zina, ka visu mūžu par stjuarti nestrādās, tāpēc apsver domu paralēli mācīties un, kas zina, kādreiz varbūt realizēs sapni par savu kafejnīcu vai viesnīcu. «Iespējams, Jelgavā. Man ļoti patīk mūsu pilsēta un cilvēki. Abi ar draugu strādājam Rīgā, bet no Jelgavas šķirties negribētu. Te ir tāds miers, klusums. Man ir liels prieks par jauno tiltu, pludmali un šīs ziemas lielāko pārsteigumu – publisko slidotavu. Domāju, Jelgava pilnībā spēj aizstāt Rīgu. Ja vien mums vēl kādu skaistu strūklaku izveidotu…» aizsapņojas Kristīne. Baznīcas uzmācīgie zvani Katoļu ielā dzīvojošajai stjuartei gan ir liels traucēklis, bet par nepatīkamām lietām viņa labāk tomēr nerunā… Prasme nenogurt, kaut ceļojums garšAivars Kroķis, ar «Ecolines» braucis no Berlīnes Tas bija vēls ceturtdienas vakars, kad iepriekšējā dienā no citas Vācijas pilsētas izbraukušajam «Ecolines» autobusam pulksten 22 bija jāpiestāj Berlīnes centrālajā autoostā un jāuzņem pasažieri. Tikai vēlāk, jau braucot pa Polijas ceļiem, uzzināju, ka telefona īsziņu Berlīnē par to, ka autobuss par stundu kavēsies, sūtījusi stjuarte. Izrādās, arī pasažieru informēšana par izmaiņām ir konkrētā autobusa apkalpojošā personāla pienākums. Tajā reisā stjuarte bija Kristīne, kas, tāpat kā viņas kolēģe turpceļā uz Berlīni, man un draudzenei autobusa ieejā paziņoja, ka mūsu sēdvietas mainītas. Bijām liecinieki, kā stjuartei jātiek galā ar agresīvu pasažieri, kas biļeti nopircis, bet autobusā nevar tikt uzņemts, jo nebija pases. Vēlāk autobusā, kad jau bijām iepazinušies ar stjuarti, uzzinājām, ka tādi gadījumi ir visai bieži – izklausās nežēlīgi, taču šofera tiesības personas apliecināšanai neder, jo nevar zināt, vai cilvēks, piemēram, nav nonācis policijas redzeslokā un nemēģina nelikumīgi pamest valsti. Pēc šā incidenta ceļojums uz Rīgu turpinājās bez starpgadījumiem, par kādiem gan daudz pēc tam lasīju forumos internetā. Poliju izbraucām naktī, pa risainajiem ceļiem domājot par savu drošību, jo autobusa šūpošanos mūsu sēdvietās otrajā stāvā varēja labi izjust. Turpceļā sēdējām pirmajā stāvā, un Kristīnes kolēģe Jūlija smejoties mūs mierināja, ka avāriju gadījumā vismazāk cieš zemāk sēdošie. Stjuartes darbs šķita ļoti interesants, jo jāspēj izdabāt Austrumeiropas iedomīgo pasažieru prasībām. Kāda dāma mums blakus vēlējās kafiju ar cukuru un pienu, bet, kad pie dzēriena tika, sāka gānīt stjuarti, ka pieteikusi melnu kafiju. Aizstāvējām Kristīni, bet viņa vienkārši atvainojās un sagādāja prasīto. Ar stjuarti 18 stundu braucienā tā iepazināmies, ka uzzinājām, piemēram, arī to, ka ēdmaņas tirgošana ir stjuaršu bizness. Kompānija izveido ēdienkarti, bet viņu uzdevums ir visu sagādāt. Nopelnīto var paturēt sev. Viļņas autoostā Lietuvā satikās vairāki «Ecolines» autobusi, stjuartes ne tikai apspriedās, bet arī pabaroja kādu pieklīdušu klibu sunīti. Kristīne mums pastāstīja, ka tas iebraucošos autobusus vienmēr sagaidot un jau zinot, ka stjuartēm allaž būs kāds kārums.
