Mazliet televīzijā paskatījos «Sastrēgumstundu», kurā tika runāts par ceļiem, un vēlētos dalīties savās pārdomās.Jelgavā, Ķeguma ielā, dzīvoju vairāk nekā 20 gadu. To gan varētu nosaukt par ceļu, nevis ielu, jo tas ir parasts zemes ceļš. Regulāri visus šos gadus divas reizes gadā tā saucamā iela tiek «izvarota». Kārtīgi piebraukts gluds ceļš, kas sevī apslēpis visus akmeņus, ar lielo buldozeru tiek savandīts tā, ka akmeņi ir ceļa virspusē un tas ir pārklāts ar granti. Vajag tikai mazliet uzlīt, un uz ceļa veidojas dubļu putra. Pagājušogad es iebildu strādniekam, kas ar grābekli gāja aiz buldozera, laikam kaut ko līdzināja. Taču viņš atbildēja: «Ne mūsu daļa! Ko liek, to darām!» Protams, tie cilvēki ir tikai izpildītāji. Bet vai tas, kurš deva norādījumus, no sava kabineta ir pacēlis pēcpusi un atbraucis paskatīties, vai to vajag darīt. Esmu pārliecināta, ka neviens nebrauc un neskatās, jo normāls cilvēks to neliktu darīt.Taču tie ir tikai sīkumi, skatoties uz to, kas valstī darās ar ceļiem. Tā saimniekošana ir stipri līdzīga. Buldozers izvago ceļu, norauj zaļajai zonai velēnu kaudzes, uztaisa tev durvju priekšā elli un aizbrauc. Lūdzu, nesakiet, ka nekas netiek darīts – buldozers strādā! Es pie savas mātes laukos varu aizbraukt ar kurpēm kājās, bet te piepilsētā man vajadzīgi gumijas zābaki.Tuvojas Lieldienas, un «par godu» svētkiem mūsu iela kārtējo reizi ir «izvarota». Vai tas kādreiz beigsies? Sakiet, ko gribat, bet padomju laikos tāds bardaks nebija.
