Kārtību, kādā dzīvokļa īrnieks vai īpašnieks norēķinās par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, nosaka Ministru kabineta noteikumi.
Kārtību, kādā dzīvokļa īrnieks vai īpašnieks norēķinās par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, nosaka Ministru kabineta noteikumi. Proti, samaksu par siltumenerģiju aprēķina proporcionāli dzīvokļa kopējai platībai, savukārt samaksu par atkritumu izvešanu un citiem pakalpojumiem (ja dzīvoklī nav uzstādīti attiecīgie skaitītāji) – proporcionāli miteklī pierakstīto iedzīvotāju skaitam, ieskaitot bērnus.
Diemžēl valstī izveidojusies situācija, ka vairāk nekā desmit procentu iedzīvotāju ir reģistrēti vienā dzīvesvietā, bet dzīvo citā. Tādējādi daudzi ir spiesti veikt komunālos maksājumus arī par pārējiem dzīvoklī pierakstītajiem, kuri bieži vien tajā sen jau vairs nedzīvo. Tanī pašā laikā ir spēkā pamatprincips, ka patērētājs maksā par saņemto pakalpojumu.
Pienākums
Iedzīvotāju pienākums ir reģistrēt savu dzīvesvietu, uzsver Jelgavas Domes Īpašuma konversijas pārvaldes vadītāja Anda Iļjina. Mūsu valsts pilsoņiem ir jānorāda atrašanās vieta. Arī daudzi jelgavnieki oficiāli reģistrētajā vietā nedzīvo. Jautājums ir nesakārtots. «Šī problēma aktualizējusies īpaši pēdējos gados, jo iedzīvotāji ieguvuši privātīpašumu,» skaidro A.Iļjina. Viņa uzsver, ka izrakstīties no iepriekšējās dzīvesvietas un tad pierakstīties īstajā ir vienkārši. To noteikti vajadzētu izdarīt. Pretējā gadījumā atbilstoši noteikumiem attiecīgajā dzīvoklī palikušajiem būs jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem, kurus dzīvesvietā pierakstītie nemaz neizmanto. Šķiet, ka lielu daļu iedzīvotāju tas neuztrauc. Taču, ja cilvēkam, kuru šī kārtība neapmierina, ir vēlēšanās pierādīt savu taisnību, jāapbruņojas ar apbrīnojamu pacietību. To izmantoja jelgavnieks Laimonis Dāboliņš, un viņš, sākumā pats to nezinādams, uzsāka vērienīgu tiesāšanās maratonu.
Pirmā vilšanās
2000. gada septembrī, kad trīs kāda Māras ielas nama dzīvokļa iemītnieki – L.Dāboliņa meita ar diviem bērniem – pārcēlās uz dzīvi citur, viņš devās uz Nekustamā īpašuma pārvaldi (NĪP). «Es ar iesniegumu vērsos Nekustamā īpašuma pārvaldē, lai maksu par attiecīgajiem komunālajiem pakalpojumiem turpmāk rēķina man vienam, dzīvoklī reāli dzīvojošajam,» savu stāstu sāk L.Dāboliņš. NĪP pensionāram atgādināja Ministru kabineta noteikumus, ka samaksu par atkritumu izvešanu sadala proporcionāli dzīvoklī pierakstīto personu skaitam. «Nelikos mierā. Nekustamā īpašuma pārvaldi nosūdzēju pilsētas Domei un lūdzu, lai konstatē, ka es dzīvoju viens, un lai maksu par komunālajiem pakalpojumiem aprēķina vienam cilvēkam. Tā taču būtu godīgi. Diemžēl arī domnieki nepalīdzēja. Tālāk devos uz Jelgavas tiesu ar sūdzību par Domes rīcību komunālo pakalpojumu norēķinos.»
Jelgavas tiesas spriedums bija noraidošs. L.Dāboliņam tas bija pavediens, lai turpinātu tiesāties. Viņš stāsta tālāk: «Dome man prasīja dokumentus par meitas un mazbērnu pagaidu prombūtni, bet tādas nemaz nav! Tiesa sūdzību noraidīja, jo nebiju iesniedzis minētos dokumentus. Faktiski gribēju, lai izskata jautājumu par komunālo pakalpojumu aprēķinu.»
Trīs reizes apgabaltiesā
Tālāk L.Dāboliņš vairs nebija apturams. Viņš spriedumu pārsūdzēja Zemgales apgabaltiesā, kas, izskatot apelācijas sūdzību, nosprieda, ka tās motīvs ir nepamatots, un to noraidīja. L.Dāboliņa meita likuma izpratnē tika atzīta par Māras ielas nama iedzīvotāju. «Es atkal nelikos mierā. Uzrakstīju kasācijas sūdzību Augstākajai tiesai, vēlreiz visu skaidrojot no gala. Senāts nolēma Zemgales apgabaltiesas spriedumu atcelt un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai. Varu tikai minēt, kādēļ mani nosūtīja uz Zemgales apgabaltiesas pastāvīgo sesiju Aizkrauklē. Tur konstatēja jaunu faktu – lietā radies strīds. Atkal rakstīju Augstākajai tiesai, jo lieta vēl nebija sākusies, kad notika strīds,» atceras L.Dāboliņš. Šādi sirmais kungs panāca, ka jau otro reizi Augstākā tiesa vēlreiz nolēma nodot lietu tai pašai Zemgales apgabaltiesai izskatīšanai pēc būtības apelācijas kārtībā.
Uzvarētājs
Pērnā gada nogalē Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija nosprieda atzīt par pamatotu L.Dāboliņa sūdzību par Domes rīcību komunālo pakalpojumu aprēķinos. Ar tiesas gādību maksa par komunālajiem pakalpojumiem D.Āboliņa dzīvoklī, sākot no 2000. gada septembra, aprēķināma vienam cilvēkam. «Jūtos kā uzvarētājs!» ar patiesu prieku teic L.Dāboliņš. «Nupat saņēmu rēķinu, kurā uzrādīts, ka esmu pārmaksājis 1,23 latus, kaut arī iepriekš, gaidot tiesāšanās rezultātu, biju palicis apmēram 30 latu parādā.»
Savu stāstu beidzot, kā viņš pats sevi dēvē, kašķīgais L.Dāboliņš atzīstas: «Sākumā domāju, ka viss nokārtosies jau pirmajā iestādē – Domē, bet, kad cīņa par taisnību ievilkās, lieta kļuva principiāla.»
