Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas rosinātā stratēģiskās analīzes komisijas nosūtīšana uz Īriju, lai izzinātu Latvijas iedzīvotāju motivāciju dzīvei un darbam ārvalstīs, aizvadītā gada pašā nogalē sabiedrībā izraisīja atšķirīgu reakciju.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas rosinātā stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) nosūtīšana uz Īriju, lai izzinātu Latvijas iedzīvotāju motivāciju dzīvei un darbam ārvalstīs, aizvadītā gada pašā nogalē sabiedrībā izraisīja atšķirīgu reakciju. Vieni uzskatīja, ka šis process prasās pēc padziļinātas izpētes, citi apgalvoja, ka viss tāpat skaidrs, no prezidentes izpelnoties salīdzinājumu ar lielīgiem baložiem. Pētījums beidzies, rezultāti publiskoti, bet vai kas jauns uzzināts?
Pēc melnā humora nostāstiem, saimnieku, kam nosprāgusi govs, ļoti iepriecina ziņa, ka kaimiņam nosprāgušas divas. Līdzīgu principu izvēlējies piekopt arī komisijas vadītājs Indāna kungs, mazliet ārpus pētījuma robežām klāstot, ka Latvija nebūt neesot tik sliktā situācijā kā Lietuva, jo no mūsu dienvidu kaimiņiem uz ārvalstīm devušies vairāk nekā 320 tūkstoši cilvēku. Grūti to nosaukt citādi kā par “strausu taktiku”. Ja pieņem, ka minētais skaitlis ir vairāk vai mazāk precīzs, tad tikai tādēļ, ka Lietuva ir pacentusies apzināt patieso izbraucēju skaitu, kamēr mūsu valstī tiek ilgstoši spekulēts ar virkni puspatiesību, te apgalvojot, ka ārzemēs strādā vien nieka pārdesmit tūkstoši, te paužot, ka šis skaitlis sniedzas pāri piecdesmit tūkstošu robežai.
Pat elementāra aritmētika hipotētiskā kontekstā gan netieši norāda uz citu ainu. Retais uz Īriju aizbraukušais nosauc mazāk par trīsdesmit tūkstošiem legāli strādājošo. Tam jāpieskaita arī “nelegāļi”. Taču vēl paliek citas vietas – sešdesmit kvadrātkilometru lielā ārzonas sala Gērnsija, kur letiņu skaits daudzu gadu garumā stabili turas virs pieciem tūkstošiem, un teritoriāli plašā Lielbritānija, Vācija, Amerika un citas. Turklāt, ņemot vērā iedzīvotāju skaita atšķirības Latvijā un Lietuvā, var sanākt, ka izbraukušo īpatsvars mums ir pat lielāks nekā kaimiņos. Vietā jautājums – vai vispār iespējams objektīvs un korekts pētījums par parādību (ekonomisko migrāciju), lāgā nezinot tās apmērus?
SAK teorētiski apstiprinājusi V.Vīķes – Freibergas agrāko pieņēmumu, ka augstāks atalgojums nav vienīgais, kas mudina iedzīvotājus doties darba meklējumos uz ārvalstīm. Kā papildu mudinošie aspekti minēti arī attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem, ierēdniecību un apmeklētājiem, vispārējais cilvēciskais noskaņojums un citi, ar ko jau sen asociējusies tā saucamā “civilizētā sabiedrība”, līdz kurai Latvijai diemžēl vēl diezgan tāls ceļš ejams. Tomēr dzīvi citā valstī uz savas ādas iespējams izbaudīt, tikai tur nokļūstot, tā ka primārā pirmsaizbraukšanas motivācija, lai kā arī prezidente tam iebilstu, ir un paliek vienīgi materiāla rakstura (grūti iedomāties kādu sakām: braukšu dzīvot uz Īriju, jo tur ir laipnāki ierēdņi).
Valsts augstākās amatpersonas var, protams, plēst matus par iedzīvotāju masveidīgo došanos prom, bet tās ir tikai likumsakarīgas sekas idiotiskai algu politikai un ilgstošai valsts bezdarbībai, kas veicinājusi strādājošajiem nelabvēlīgu apburtā loka gaisotni, kā putnu gripai ļaujot izplatīties blēdīgu komersantu nesodāmībai, bet darba ņēmējus, kas savas tiesības mēģina aizstāvēt, ātri vien atstājot muļķu lomā.
Tikai pēdējā laikā sajūtam sekas, ko izraisījis izbraucēju ievērojamais skaits, – darbaroku trūkumu. Firmu vadītāji beidzot attapušies, ka arī darbiniekiem nepieciešama algu paaugstināšana, ja vien nav vēlēšanās vienatnē palikt pustukšā kantorī.
Tomēr, lai noskaidrotu to, kas lasāms SAK pētījumā, diezin vai bija nepieciešams brauciens uz Īriju. Galu galā gandrīz nekas jauns nav pateikts. Par cilvēcīgu attieksmi no ierēdniecības un priekšniecības un iespējām dzīvot tā vietā, lai eksistētu, katrs loģiski spriest spējīgs cilvēks var aizdomāties tāpat.
