Ar Sorosa fonda atbalstu Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta Komunikācijas studiju katedras 2. kursa trīs studentes – Nora Kalniņa, Liene Slišāne un Maija Liepiņa – rīkoja konferenci «Mediju darba neatkarības veicināšana Latvijā».
Ar Sorosa fonda atbalstu Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta Komunikācijas studiju katedras 2. kursa trīs studentes – Nora Kalniņa, Liene Slišāne un Maija Liepiņa – rīkoja konferenci «Mediju darba neatkarības veicināšana Latvijā». Kā tika uzsvērts ievadā, konference rīkota, lai veicinātu dialogu starp masu saziņas līdzekļu īpašniekiem, vadītājiem un žurnālistiem, iesaistot diskusijā žurnālistikas un sabiedrisko attiecību studentus no Latvijas augstskolām un lielāko preses izdevumu vadītājus un izdevējus. Konferencei nebija nekā kopīga ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, lai gan tika analizēta politisko partiju publicitāte laikrakstos «Diena» un «Neatkarīgā Rīta Avīze». Nekā kopīga nebija arī konferences tematam ar V.Šekspīra mūžam urdošo Hamleta monologu «Būt vai nebūt – tāds ir jautājums», lai gan konferences noslēguma fāze netieši pārauga Latvijas robežas, vismaz salīdzinājuma līmenī pievēršoties masu saziņas līdzekļu pārstāvju plašajām sabiedriski politiskajām aktivitātēm Ungārijā, Bulgārijā un pavisam nesenajiem notikumiem Čehijā. Visumā tas liecināja, ka jautājumi par preses brīvību Latvijā aktualizējušies. No vienas puses par to, ka preses brīvība pie mums nodrošināta, liecina pats konferences fakts un tās tematika. No otras puses – daudz klaji nepaustu atziņu, pusmājienu un aprautu jautājumu lika šaubīties par to, ka pie mums ar vārda brīvību viss ir ideālā kārtībā. Vismaz ar tā dēvēto mediju darba iekšējo neatkarību.
Atbilstoši Rietumu privāto un publisko masu saziņas līdzekļu darba neatkarības svarīgākajiem noteikumiem izdevēju un redakciju ieinteresētība mediju neatkarībā ir priekšnosacījums iekšējai preses brīvībai, kas savukārt ir priekšnoteikums masu saziņas līdzekļu uzticamībai. Citiem vārdiem sakot, izdevējiem, kuriem attiecīgais masu saziņas līdzeklis rūp vispirms kā biznesa objekts, būtu jārada apstākļi, lai redakcijas, žurnālisti varētu strādāt maksimāli atraisīti, jo tikai kvalitatīvs saturs var nodrošināt auditoriju un tātad ienākumus.
Diemžēl Latvijā atšķirībā no Rietumeiropas vairumā gadījumu izdevējsabiedrību un raidorganizāciju statūtos vai līgumattiecībās starp redakciju un izdevēju nav juridiski noteikta redakcionālā neatkarība un masu saziņas līdzekļa idejiskais virziens. Tāds bija viens no konferences secinājumiem. Referentes minēja žurnālistu aptaujās iegūtos viedokļus, kuru vidū bija gan viņu atalgojuma vērtējums, gan atbildes uz jautājumu, cik neatkarīgi viņi jūtas, paužot savus uzskatus. Aptaujāti bija vairāki sabiedrībā pazīstami laikrakstu «Diena» un «Neatkarīgā Rīta Avīze» žurnālisti. Tika mēģināts rast kopsakarības starp viņu pausto avīžu slejās un dažu politisko partiju publicitāti. Galu galā tika mēģināts atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu – vai Latvijā prese ir pērkama. Jo žurnālistika nu reiz ir nozare, kur subjektīvais ar objektīvo var cieši savīties. Masu saziņas līdzekļi vienlaikus ir gan sabiedrības (maksimāli objektīvs) informators, gan žurnālistu darbavieta, gan izdevēju peļņas avots. Šādā situācijā gan katram izdevumam (vai raidorganizācijai), gan žurnālistam ļoti svarīgi ievērot profesionālo ētiku, no vienas puses ievērojot masu saziņas līdzekļa īpašnieku prasības (piemēram, noteikto idejisko ievirzi), no otras puses – saglabājot tīru sirdsapziņu savā, darba devēja un auditorijas priekšā.
Rietumos masu saziņas līdzekļu īpašniekiem ir ietekme uz tiem piederošo mediju ideoloģisko virzienu noteikšanu, bet ne uz redakcijas darbu.
Būtiska nozīme iekšējai preses brīvībai būtu arī izdevēju un žurnālistu ētikas kodeksiem un īstenošanai Latvijā. Lai gan arī Latvijas Žurnālistu savienība ir pieņēmusi ētikas kodeksu, diemžēl tas ir saistošs tikai savienības biedriem, nevis visiem žurnālistiem, turklāt šis ētikas kodekss nemaz nedarbojas.
Vairāku stundu ilgā paneļdiskusijā masu saziņas līdzekļu atbildīgie darbinieki, izdevniecību un raidorganizāciju vadītāji kopā ar ievērojamiem žurnālistiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem apsprieda, piemēram, to, ka «Neatkarīgā Rīta Avīze» un «Diena» nenodrošina līdzvērtīgu publikāciju daudzumu un informāciju par dažiem politiskajiem spēkiem. Tam tika meklēti iegansti, kuru vidū – arī iespēja kādam politiskam vai ekonomiskam grupējumam finansiāli ietekmēt minēto laikrakstu saturu. No jauna zemtekstā tika pausta iespēja masu saziņas līdzekļiem izdabāt saviem maizes devējiem, kas ne katrreiz ir skaidri redzami.
Runāts konferencē tika gana gari un daudz. Pasākums, jādomā, bija noderīgs žurnālistu jaunajai paaudzei (zālē bija pulcējušies vismaz pieci desmiti jaunāko kursu studentu), kam bija interesanti vaigu vaigā iepazīties ar sabiedrībā populāriem kolēģiem, kas žurnālistikā «apēduši pudu sāls». Viņiem radās ieskats par to, ka žurnālista profesijā daudz kas nav definējams, bet jāpaļaujas uz objektivitātes, taisnīguma izjūtu, ka svarīgi ievērot žurnālista ētikas kodeksu.
Praktisks guvums pēc konferences? Atziņa, ka žurnālistu profesionālās ētikas kodeksa īstenošanai nepieciešams izveidot uzraudzības institūciju. Jādomā, tāda ne vien taps, bet arī sekmīgi darbosies.
Kas attiecas uz masu saziņas līdzekļu pērkamību… Viennozīmīgu atbildi konference nesniedza. Varbūt vienīgi ir vērts atkārtot «Neatkarīgās Rīta Avīzes» komentētāja Viktora Avotiņa vārdus: profesionālus žurnālistus neuzpērk. Uzpirkšanai var tikt pakļauti neprofesionāļi, kuri varbūt nepārzina ētikas normas un kuru beidzamajā laikā Latvijas masu medijos tiešām netrūkst. Savukārt profesionāļus nevis uzpērk, bet algo par viņu spējām adekvātu samaksu, kas noteikta līgumā. Un, ja profesionālis šādu darba līgumu parakstījis, tas nozīmē, ka viņš nejūtas kaut kādā veidā apspiests paust savus uzskatus sabiedrībā. Tātad – brīvs. Tātad – iekšējā brīvība valda arī attiecīgajā masu saziņas līdzeklī.
